Arvils. Kadrs latvietis

Arvils Ašeradens. Ko gan mēs par viņu vispār zinām? Veiksmīgs politiķis, finanšu ministrs un partijas Jaunā Vienotība priekšsēdētājs. Tādu mēs visi viņu pazīstam mūsdienās, tomēr, atskatoties pagātnē, varam secināt, ka šī politiķa karjera vēl ir bijusi ārkārtīgi spoža. Kā par viņu kādā 2009. gada sarunā teikts – Ašeradens ir teju 3 mūžus izdzīvojis un, atšķirībā no daudz kā cita, šis nu gan nebūs melots. Mēs sāksim ar viņa pirmo mūžu jeb astoņdesmitajiem.

Astoņdesmito gadu sākumā Arvils ir vienkārši Ģeogrāfijas fakultātes students. Kursu ietvaros ir dažādi braucieni uz ārzemēm, kā arī jaunu draudzību dzimšana. Armijā Arvilu tolaik nepaņēma, jo viņš laicīgi (pēdējā brīdī) iestājās universitātē - to vēlāk viņš dēvē par veiksmi. Par spīti studijām, viņa sapnis joprojām ir kino un fotogrāfija, un savu sapni viņš savā ziņā piepilda.

Uzskatāms, ka pirmos sakarus ar VDK Arvils nodibināja studiju laikā, kad ceļoja un iepazina jaunus cilvēkus. Viens no tiem (ko pats publiski izcēlis) ir uzņēmējs, sporta funkcionārs Viesturs Koziols. Arī viņš gluži tāpat kā Arvils studēja Ģeogrāfijas fakultātē un 1989. gadā strādāja laikrakstā “Atmoda”. Tiesa gan, bija tā komercvadītājs, bet vēlāk aktīvi darbojās Norvēģijas uzņēmumā “Varner-Gruppen”, kā arī bija nekustamo īpašumu administrācijas vadītājs, un tas viss plecu pie pleca ar Aināru Šleseru jeb Buldozeru. Un vēlāk, kā investors un kas tik vēl ne, Koziols palīdzēja radīt tādus veikalu tīklus kā “Rimi, “Narvesen” un citus. Patiesi, tādu kā Viesturs Arvila dzīvē nav mazums.

Arvils studiju laikā aktīvi apmeklēja pasākumus un ceļojumos pavadīja citus studentus. Viņš, piemēram, devās uz Kabardas-Balkārijas APSR un Krasnodaras novadu. Teorijā tas ir kā foto korespondentam, bet praksē, lai šos studentus pieskatītu un ziņotu, ja kāds atļaujas par daudz uzvesties pret pastāvošo režīmu. Pašsaprotami, ka, attīstoties Arvila vētrainajai karjerai, ne braucieni, ne draudzības nebeidzās – 1986. gadā Arvils kļuva par LATINFORM foto korespondentu un vēlāk par galvenā redaktora vietnieku. Kādēļ tāds amats un tik ātri? Padomju laikos nejaušību nav, un arī pats Arvils savu tolaik iegūto, salīdzinoši augsto amatu raksturo kā, iespējams, politisku lēmumu, jo “tika meklēts kadrs latvietis”.

LATINFORM karjeras laikā viņš brauca arī uz Vāciju, kur, piemēram, pavadīja Dārziņskolas zēnus Eiropā, kā arī bija aktīvs Latvijas Studentu Vienībā, kas tobrīd reģistrēta kā studentu klubs. Arvilam bija viņa publiskā dzīve un privātā, ko veidoja (veido?) ne mazums noslēpumu.

LATINFORM bija VDK piesegorganizācija, un lielākā daļa pat nemaz nezina, ka tās pēcteci mūsdienās zinām kā LETA. LATINFORM darbojās PSR Ministru Padomes pakļautībā un bija Padomju Savienības “TASS” filiāle. Aģentūra pildīja VDK uzdevumus un sabiedrībai sniedza tai (VDK) nepieciešamās ziņas. To, ko pasūtīja, to arī pasniedza. Tieši tik vienkārši! “TASS” tolaik bija organizācija, kas pārraudzīja daudzus medijus ārzemēs - kā grāmatā “Spiegošanas pamati” raksta bijušais GRU virsnieks Viktors Suvorovs (segvārds), tad “TASS” žurnālisti ievāca informāciju un to sūtīja uz Maskavu, nevis publicēja nez kādos medijos. Tas, ko ļaudis redzēja, bija tikai viņu darbības aizsegs. “TASS” darbošanās bija labvēlīga gan PSRS VDK, gan Galvenajai izlūkošanas pārvaldei. Lasot laikabiedru liecības, nav ne grama ticamības, ka kāds, kurš LATINFORM darbojās, nebūtu zinājis par aģentūras saitēm ar VDK – maksāja par vienu darbu, bet realitātē darbinieki nodarbojās ar ko pilnīgi citu. Kā jau rakstījām – to, ko uzdeva.

Tāda ir piesegorganizāciju burvība. Aizsega funkciju pildīt varēja teju jebkura profesija un organizācija – balerīnas, ANO vēstnieki, padomju delegāciju vadītāji, rakstnieki un mākslinieki, kā arī citi. Žurnālistika bija izteikta KGB interešu sfēra – visi plašsaziņas līdzekļi atradās Komunistiskās partijas un Centrālās Komitejas kontrolē, un tas bija veids kā kontrolēt nepieciešamās ideoloģijas izplatību. Tādēļ interesanti, ka Arvila publiskie vēstījumi par viņa karjeras kāpumiem šķiet tik naivi un sirdsšķīsti – patiesība ir pavisam citāda.

Piemēram, LATINFORM žurnālists Roberts Ostrovskis kādā intervijā stāstījis, ka 1984. gadā viņam izteikts priekšlikums uzrakstīt rakstu VDK vajadzībām. No rīta saņēmis zvanu un par pasūtījumu “nolikts fakta priekšā”, bet vēlāk Stūra mājā no VDK darbinieka Ivara Šneidera saņēmis turpmākās norādes. Instrukcijas bija – “uzraksti šādi, piemini šo”. Materiālus – ziņojumus un spiegu sacerējumus, žurnālisti apgūt varēja tikai Stūra mājā. Raksti bija jāpublicē ar pseidonīmu, tādēļ Ostrovskis presē parakstījās kā A. Salenieks, Pipars, A. Jansons, Ābelis vai Viktors Vladimirovs. Bija arī citi. Piemēram, V. Šiliņš (LATINFORM bijušais direktora vietnieks Viktors Rjabikins) un Grants. LATINFORM par sadarbību bija labi informēta - par tā dēvētajiem “socpasūtījumiem” 30 līdz 60 rubļus maksāja aģentūra, nevis VDK.

Vienlaikus ar Arvilu, līdzīgu dzīvesgājumu piedzīvoja kāds Jānis Krūmiņš, taču viņam paredzētā, VDK izplānotā karjeras trajektorija veda pavisam citos ceļos. Dzimis Kuldīgā, Krūmiņš studēja Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē, pastrādāja par arhitektūras sociologu LPSR Celtniecības zinātniskās pētniecības un eksperimentālās tehnoloģijas institūtā, bet te pēkšņi (1980. gadā) kļuva par LATINFORM foto korespondentu un pēcāk arī par nodaļas vadītāju žurnālā “Liesma”. Atzīmēsim, ka sākotnēji Krūmiņš nebūt neizskatās pēc nez kāda foto un kino entuziasta, tomēr piedalās pat Podnieka “Strēlnieku zvaigznājs” veidošanā. Pašsaprotami, ka VDK uzdevumā arī Krūmiņš ir aktīvs atmodas kustības biedrs – kļuva pat par “Atmoda” redaktora vietnieku, bet 1989. gadā tika ievēlēts par Rīgas pilsētas padomes deputātu un vēlāk par deputātu Augstākajā Padomē. Laikam žurnālistika nebija viņam piemērota niša – daudz piemērotāks izrādījās Arvils.

Turpinot šo nelielo, bet būtisko atkāpi – Jānis Krūmiņš Latvijas laikā pielika roku “Latvijas ceļš” dibināšanā, no 1993. līdz 1995. gadam pastrādāja pie Birkava un bija finanšu ministra Ulda Oša padomnieks, 2000. gadā kļuva par mēra Ārgaļa padomnieku, bet līdz 2002. Andra Bērziņa valdībā bija īpašo uzdevumu ministru Valsts pārvaldes un pašvaldību lietās. No šī var secināt, ka sākums vīriem bijis līdzīgs, taču iedomātās lomas pavisam dažādas – kamēr Ašeradanu virzīja mediju pasaules virzienā, Krūmiņš sāka ceļu politikā, tomēr funkcijas un uzdevumi bija līdzīgi un pavisam skaidri. Katram no saviem “ierakumiem” ietekmēt noteikto lietu virzību VDK interesēs.

Ja cilvēkam ir leģenda – entuziasts foto un kino, aizrautīgs ceļotājs un sabiedriska būtne, nav grūti izdomāt, kāds būs viņa aizsegs. Un Arvila aizsegs bija cītīga rosīšanās mediju nozarē.

Īsi pirms Latvija atguva neatkarību, Arvils saņēma uzdevumu kļūt par “Tautas frontes” dalībnieku, un arī tas izdevās - Veidemanes aicināts Arvils uzsāka darbu laikrakstā “Atmoda”, kas tolaik raksturots kā “masveidīgās organizācijas plašā politiskā spektra daudzveidīgo strāvojumu komunikācijas forums, neatkarības un demokrātijas atjaunošanas kustības intelektuālais virzītājs un izšķiroši nozīmīgs LTF propagandas un aģitācijas izdevums, sevišķi pirmsvēlēšanu laikā”1. Paralēli faktiskajam darbam “Atmodā”, Ašeradens “Tautas frontē” pildīja daudz svarīgākus VDK uzdevums. Piemēram, brauca uz ārzemēm, lai nodibinātu kontaktu ar trimdas latviešiem un pārliecinātu viņus par “Tautas frontes” uzticamību.

“Tautas fronte” bija VDK 1. daļas (nodarbojās ar izlūkošanu) ideja un izpildījums. Daļa veica īpaši sensitīvus darbus gan PSRS, gan ārvalstīs un gatavoja darbiniekus izlūkošanas darbam ārzemēs. Mērķis – iegūt informāciju un vervēt aģentus. Nodaļa koncentrējās ne tikai uz nelegāļu sagatavošanu, bet arī iefiltrēšanos latviešu emigrācijas vidē. Viena no jomām bija emigrācijas izpēte un ietekmēšana – to veica šim nolūkam speciāli izveidota LPSR VDK piesegorganizācija "Komiteja kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs", tautā saukta arī par kultkomu.

Maskavas uzdevumā žurnālisti, aktieri un citi sabiedrībā pazīstami cilvēki devās ārzemju braucienos, kur nevis sludināja PSRS ideoloģiju, bet trimdas latviešos vairoja ticību tiem, kuri 1988. un 1989. gadā bija atmodas kustības virzītājspēki. Tas bija ļoti svarīgi. “Tautas Frontes” ārējo sakaru komiteja iemitinājās Dzirnavu ielā 30, kur pirms tam atradās VDK 1. daļas konspiratīvais dzīvoklis. Sakritība? Nebūt ne! Tas bija veids kā kontrolēt sabiedrību un procesus – trimdas latviešiem bija jāsaprot un jānotic, ka notiek pārmaiņas un šo pārmaiņu vēstneši bija “Tautas frontes” cilvēki, lielākoties no Latvijas Nacionālās Neatkarības kustības un Vides Aizsardzības kluba. Sarunu ceļā gan komunisti, gan partijas dalībnieki ieguva tautiešu uzticību. Palīdzēja arī raidījums “Labvakar”, jo bez plašsaziņas līdzekļiem tas paveicams nebūtu. Cilvēkus, kuri bija puslīdz izglītoti un latviešu (arī ārvalstu) uzticību ieguvuši, gatavoja jauniem amatiem nu jau neatkarīgā Latvijā.

Par Arvila un viņa kolēģes Sarmītes Ēlertes braucieniem runājot, Zviedrija bija viens no svarīgākajiem galamērķiem. Tur “Tautas frontes” Zviedrijas nodaļu vadīja Atis Lejiņš, aktīvi darbojās Imants Gross, Ieva Lešinska un Kristīne Čakste. Jāņa Čakstes mazmazmeitas, juristes un sabiedriskās darbinieces Čakstes karjera Zviedrijā savulaik veidojās gana veiksmīgi – 42 gadu vecumā viņa bija Zviedrijas lielākā riska kapitāla uzņēmuma izpilddirektore un lielisks kadrs, ar kuru “Tautas frontes” vai precīzāk VDK uzdevumā Ašeradenam un Ēlertei veidot kontaktu, lai turpmāk vairotu ideju par viņu it kā Latvijai lojālo darbību.

Vēl viena ne mazāk svarīga trimdas latviete, ar ko izdevās nodibināt kontaktu un kuras uzticība bija no svara, ir komponiste Ilze Akerbega, kura dzimusi Ņujorkā, ASV. Viņa aktīvi iesaistījās vietējās diasporas dzīvē, diriģēja Latviešu jaunatnes otros dziesmu svētkus Ročesterā, ASV (1977) un no 1975. līdz 1978. gadam Ņujorkas latviešu korī piedalījās kā pianiste un palīgdiriģente. Arī viņas pārliecināšana bija vēl viens godam izpildīts VDK uzdevums.

Trimdas latvieši tika aktīvi izmantoti, nolūkoti (kā perspektīvi turpmākam darbam), un tas LPSR palīdzēja veidot attiecības starp pastāvošo režīmu un latviešiem ārzemēs. VDK iesaistīja plašu intelektuāļu loku, lieliski izstrādāja nepieciešamos uzdevumus un paturēja viņus ciešā VDK kontrolē – tā bija vienīgā viņu iespēja tikties ar citiem latviešiem Latvijā un izvēlēties, vai komunicēt atklāti, vai nepakļauties VDK prasībām un komunicēt zem visu redzošās VDK acs.

Ceļojumi un VDK uzdevumi Arvilam palīdzēja veidot jaunus kontaktus un bija gana noderīgi nu jau neatkarīgās Latvijas mediju vidē, bet par to “Taisnība” vairāk pastāstīs rakstā par Arvila Ašeradena otro mūžu “Dienā” un deviņdesmito gadu Latvijā.

1. https://enciklopedija.lv/skirklis/64465-%E2%80%9CAtmoda%E2%80%9D