Arvils. Kadrs latvietis II

Arvils Ašeradens – Latvijas Republikas finanšu ministrs un lielākās politiskās partijas „Jaunā vienotība” viens no vadītājiem. Persona, kura dzīves un karjeras izaugsme ir pelnījusi uzmanību. Kā viena persona, kurai kopumā nav nekādu specifisku zināšanu vai talantu spējusi tik tālu tikt? Pirmajā daļā, kur apskatījām Arvila karjeras pirmsākumus, viņu iepazinām kā studentu un kino/foto entuziastu, kurš ātri vien kļuva par ziņu aģentūras LATINFORM (tagad LETA) galvenā redaktora vietnieku un vēlāk arī par vienu no Tautas frontes dalībniekiem. Tā nebija nejaušība vai sakritība, jo visu Ašeradena dzīvi virzīja viņa kuratori no „stūra mājas”. Viss notika kā to paredzēja VDK – Ašeradena darba vietas, kontakti un vieta sabiedrībā, kā arī patiesie uzdevumi, ko deva Arvila kuratori no VDK.

Tagad pievērsīsimies Ašeradena karjerai deviņdesmitajos gados, kur viņam tika sagatavota jauna loma ar jauniem uzdevumiem. Šo laiku caurvij darbošanās jaunās Latvijas informatīvajā telpā un politiskajā vidē. Ašeradens kļuva par Latvijas lielākā laikraksta “Diena” īpašnieku. Uzmanības vērts ir veids kā viņš par tādu kļuva – valsts uzņēmuma privatizācija klasiskā deviņdesmito gadu stilā jeb shēmošana un VDK „spalvainās rokas” vadība, lai iegūtu pilnu kontroli pār šo laikrakstu. Tāpat, Ašerdens ieņēma dažādus sabiedriskos amatus, kas bija pakārtoti viņa jaunajiem uzdevumiem. Palūkosimies dziļāk, kā norisinājās mūsu valsts sagrābšana un Krievijas dienestu kontroles nodrošināšana, un kādu lomu spēlēja Ašeradens.

Laikraksta „Diena” privatizācija

“Dienas” – LR Augstākās Padomes, Prezidija un Ministru padomes izdevuma, laiks Ašeradena dzīvē sākas ap 1990. gadu, kad viņš kļuva par laikraksta komercdirektoru. Oktobrī, mēnesi pirms iznāca pirmā “Dienas” avīze, Augstākā padome un Ministru padome saņēma līguma projektu, kurā “Dienu” pārstāvēja Ašeradens, bet likumdevēju – ministri Daudišs un Līcis. Pēc līguma parakstīšanas izveidojās “monstrs, kas sevī apvienos visas Preses nama funkcijas: izdos grāmatas, žurnālus, bukletu (…) kā arī efektīvi darbosies citās ekonomikas nozarēs”. Lūk, šādi tika pārņemta visa deviņdesmito gadu neatkarīgās Latvijas mediju telpa. Izpildīt VDK uzdevumu palīdzēja arī tā laika kolēģe Sarmīte Ēlerte, kas bija līdzās Ašeradenam gan astoņdesmitajos gados, gan turpmākajos “Dienas” gados. Nešķirams pāris!

Atļausimies citēt “Diena” darbinieki Dzintaru Zaļūksni, kurš precīzi iezīmējis, kā viss notika: „Avīze bija fantastiska, tā bija tirgus prece, kura bija ļoti iekārojams kumosiņš. Bet, kamēr mēs taisījām avīzi, kamēr bija visi augusta un janvāra notikumi, tikmēr izrādījās, ka ir cilvēki avīzē, kas ir sameklējuši investorus un jau sarunājuši visu, kā to pataisīt privātu”.

Daugmalis taisīja avīzi, bet Ēlerte zīmēja shēmu – process sākās uzreiz pēc augusta notikumiem. Dokumenti jau bija sagatavoti, un viss būtu gājis kā pa sviestu, ja vien nebūtu uzradušies 3 cilvēki, kuri pieteicās uz tikpat lielu akciju skaitu, cik Ašeradens. Zviedri un četri cilvēki – Ēlerte, Ašeradens, Zigurds Drafens un Pauls Raudseps tika pie kontrolpaketes un izdarīja visu, lai mēs nedabūtu neko.

Kā tad viņi dabūja visu, bet citi neko? „Pasludināja ļoti demokrātiski, ka visi darbinieki drīkst pieteikties uz akcijām. Es, naivs cilvēks būdams, parēķināju, paskatījos, uz cik akcijām Ašeradens pieteicies, ā, viņš pieteicies uz 450, es pieteicos uz 451. Pēc tam sākās presings. Izsauca mani viens pēc otra, prasīja, no kurienes nauda. Teicu, ka man ir tā nauda. Zviedri sāka interesēties, kāpēc es vispār gribu. Perspektīvs uzņēmums, kādēļ es negribētu būt īpašnieks. Es pat zvanīju uz Zviedriju un jautāju, ar ko mana nauda sliktāka par Ašeradena naudu. Viņi man to, protams, nevarēja paskaidrot.”

Arī citi tā laika avoti ir apstiprinājuši, ka viss iepriekš bijis sarunāts. Nebija ne mazāko šaubu, ka avīzi savās rokās dabūs tieši iepriekšminētā četrotne – plāna esamību apstiprināja ietekmīgi cilvēki no citām struktūrām. Galvenais, par ko nācās parūpēties pirms plāna izpildes – laicīgi sakārtot Latvijas informatīvo vidi. Patiesībā plāns bija dzimis astoņdesmito gadu beigās, kad Ašeradens un Ēlerte VDK uzdevumā pastiprināti ceļoja uz Zviedriju. Kā rakstījām pirmajā daļā, braucienu mērķi bija dažādi. Viens no mērķiem bija dibināt kontaktus ar cilvēkiem no Zviedrijas mediju vides – viņu uzdevums bija palīdzēt “uzstutēt” “Dienu” uz kājām. Plāns jau tad bija pierakstīts VDK piezīmju blociņos. Tikt pie īstajiem cilvēkiem palīdzēja gan VDK 1. pārvaldes savervētie trimdas latvieši, gan vietējie Zviedrijas mediju pārstāvji, kurus laicīgi bija savervējusi KGB. Cilvēki, kuri pastiprināti pētījuši KGB, noteikti zina, ka Skandināvijā šī organizācija saimniekoja gluži kā savās mājās un savervēja daudzus jo daudzus Zviedrijas politiķus, biznesmeņus un mediju pārstāvjus. Īstajā brīdī viņi nospēlē savu nesavtīgo “zviedru – demokrātu” teātri, ar kā palīdzību it kā pauda vēlmi atbalstīt jaunos Latvijas “demokrātus”.

Kā notika “Dienas” privatizācija? Bijusī laikraksta “Diena” redaktore Sarmīte Ēlerte un bijušais šī uzņēmuma direktors Arvils Ašerādens būtībā paši sev pārdeva valsts laikrakstus, izveidojot privātu akciju sabiedrību “Diena”. Pārdošanas cena? Tikai 1,9 miljoni Latvijas rubļu - nepilni 10 tūkstoši latu. Maigi izsakoties, tā bija pilnīgi neadekvāta cena, jo šāda mēroga laikraksti maksāja vismaz 10 miljonus latu. Valsts nekādu baigo naudu neiekasēja. Liels uzņēmums, kam bija vērtīgi pamatlīdzekļi, vieglu roku tika uzdāvināts VDK izvēlētiem cilvēkiem – Ašeradenam, Ēlertei, Zigurdam Drafenam un Paulam Raudsepam.

1991. gada 20. maijā izdevēji un redaktori nodibināja padomi, kurā par priekšsēdētāju ievēlēja tieši Ašeradenu. Nekādu nejaušību nebija. Pēcāk tika izvēlēta 3 cilvēku komisija, kas kontrolēja a/s Preses nama darbību, un jā, arī šajā komisijā ievēlēja nevienu citu kā lielisko menedžeri Ašeradenu, kā arī Māru Cauni un Andri Jakubānu. VDK iedalītā loma perfekti atbilda Ašeradena uzdevumam – ātri un viegli kļūt par Latvijas mediju vidē atzītu un ietekmīgu personu, kas kontrolē milzīgu daļu Latvijas drukātas preses. Mērķa īstenošanā lieti noderēja kārtējie ceļojumi uz Zviedriju – 1991. gadā tur tikās “Dienas” direktors Ašeradens un laikraksta “Expressen” prezidents, viņi vienojās par turpmāko sadarbību. Zviedri solīja palīdzēt gan tehniski, gan ieguldīt kapitāla daļas topošajā a/s “Diena”. Plāns bija tapis, un tas bija skaidrs.

Kā „stratēģiskais ārvalstu partneris” tika piemeklēts Zviedrijas laikraksts „Expressen”, kas piederēja Zviedrijas “Bonnier Group”, kuri it kā bija galvenie padomnieki jautājumā par to, kā labāk a/s “Dienas” kodolu veidot. Ašeradens publikai stāstīja , ka zviedru īpašniekiem bija svarīgi, lai ir “stabils akcionāru mugurkauls” – 51% darbiniekiem, bet 49% zviedriem. Tāpat viņš apgalvoja, ka “Diena” zviedriem bija pievilcīga, jo “mēs perfekti atbildām Bonnier paaudzes priekšstatiem par preses brīvības un Skandināvijas demokrātijas tradīciju veicināšanu”. Zviedri gluži vienkārši gribēja atbalstīt neatkarīgu, pēc rietumu parauga radītu neatkarīgu mediju… Vai tiešām? Kurus vientiešus atkal viņi grib apmānīt?

Jau pavisam drīz - 1992. gada vasarā, Ašeradenu ievēlēja a/s “Diena” prezidenta amatā, bet viņš nebūt nesaimniekoja viens, jo līdzās bija allaž lojālā Sarmīte Ēlerte. Tādā veidā tika pabeigta „Dienas” privatizācija – nozīmīgs informācijas nesējs bija nonācis pareizajās rokās ar konkrētu redzējumu par to, kā tam jākalpo īsto saimnieku vajadzībām.

Kāpēc VDK bija vajadzīga „Diena”?

VDK bija svarīgi, ka tieši “Diena” nonāk tās kontrolē, jo kontrolēt mediju gan toreiz, gan tagad nozīmēja kontrolēt informācijas telpu un pasniegt ziņas tā, kā tas ir vajadzīgs. Kontrolēt cilvēku prātus jebkuros laikos ir bijis ietekmes pamatu pamats – bez tā nav iespējams procesus virzīt pareizajā gultnē.

Lai pareizi ieraudzītu „Dienas” lomu, ko laikrakstam iedalīja VDK kabinetos, ir nedaudz jāapstājas un jāpaskata, kāda Latvija bija 1991. gadā un kas to kontrolēja.

Vislabāk to ilustrēs kāds leģendārs deviņdesmito gadu veidojums - organizācija „Klubs 21”. Tātad, “Kluba 21” dibināšanas akta parakstītāji bija I. Bērziņš, V. Birkavs, L. Briedis, J. Krūmiņš, I. Šuvājevs, V. Valters, M. Arnītis, H. Balderis, J. Bunkšs, S. Ancupovs, J. Podnieks, M. Steins, O. Pulks, M. Virsis, Z. Liepiņš, V. Kuļiks, Arvils Ašeradens, Inese Birzniece, Aivars Borovkovs, Jānis Brēmers, Artis Bute, Imants Daudišs, Leonīds Esterkins, Rodrigo Fomins, Māris Gailis, Vitālijs Gavrilovs, Andris Gūtmanis, Vladimirs Hodakovskis, Edvīns Inkēns, Viesturs Koziols, Līga Krapāne, Jānis Krievs, Ģirts Kristovskis, Ivars Ķirsons, Imants Lieģis, Eduards Maharevs, Aleksandrs Maļcevs, Alla Petropavlovska, Dzintra Pededze, Kārina Pētersone, Andris Piebalgs, Uldis Pāže, Jānis Rozenfelds, Ojārs Rubenis, Ādolfs Sadauskis, Druvis Skulte, Gunārs Slavinskis, Jevgēņijs Šihmanis, Jānis Šipkēvics, Ārijs Ūdris un Valdis Ziemelis.

Formāli dibinātāji apliecināja, ka “Klubā 21” iestājas kā „brīvprātīgā sabiedriskā organizācija, kura ir izveidota, lai sekmētu demokrātijas institūciju veidošanos Latvijā, atbalstītu indivīda un sabiedrības brīvības idejas, veicinātu privāto iniciatīvu un brīvā tirgus ekonomiskās attiecības, sekmētu Latvijas politisko, ekonomisko, sociālo un kultūras uzplaukumu, veicinātu personiskos kontaktus un domu apmaiņu kluba ietvaros”. Tikmēr “Klubs 21”, saskaņā ar tā pilnīgi oficiālajiem statūtiem, darīja tikai labus un atzīstamus darbus – „regulāri rīko kluba biedru sanāksmes, piedalās ekonomisko, kultūras, izglītības un sociālo programmu izstrādāšanā, realizācijā un atbalstīšanā, organizē labdarības pasākumus, lekcijas, koncertus, izstādes, sporta un citus pasākumus, sniedz vispusīgu atbalstu atsevišķiem cilvēkiem vai sabiedriskām organizācijām, kustībām, kuru darbības mērķi sakrīt ar “Kluba 21“ darbības mērķiem, brīvi izplata informāciju par savu darbību, popularizē liberālisma idejas, var uzturēt sakarus ar citu valstu sabiedriskām organizācijām, var veikt citu darbību, kas nav aizliegta Latvijas Republikas likumdošanā”.

Loģiski, ka diskusijas, lekciju klausīšanās un brīvības (oficiāli - kluba biedru, kārtīgu liberālisma draugu faktiskā pamatvērtība) slavināšana, kā riekstiņu graušana un jaunu kontaktu veidošana bija tikai dažas no “Kluba 21” darbības izpausmēm. Cik tādu bija īstenībā un kuras bija būtiskākās? Krasu viedokli pārstāv toreizējais tautfrontietis, vēlākais mazietekmīgās Inteliģences apvienības vadītājs Jānis Škapars, kurš vēlāk pilnā nopietnībā apgalvoja, ka “Klubs 21” jau 1992. gada sākumā esot pārņēmis varu valstī… Nu, vismaz parlamentā noteikti - kā nekā Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks tolaik bija V. Birkavs, Ekonomikas komisijas vadītājs – O. Kehris, Augstākās padomes atbildīgais sekretārs – I. Daudišs, Ārlietu komisijas vadītājs – I. Bērziņš. Skeptiķiem Škapars oponēja ar vārdiem: „Kluba mērķis, īsi sakot, ir varas jautājums. (..) Klubs ir koferis ar dubultdibeniem. Pirmais slānis ir relaksācijas forma – pasēdēt, iedzert šampanieti, patērzēt, bet klubam paliks arī otrais – slēgtais līmenis. Klubam ir lietas, viņi negrib, lai tas nāk ārpusē…”

Oficiāli, protams, klubs tā arī nekad neieguva oficiālās varas sviras, taču nevar apšaubīt, ka, ja arī “Klubs 21” nefunkcionēja kā neformālais varas centrs, tas viennozīmīgi kalpoja par aizmetni un sava veida fārmklubu ietekmīgākajai partijai deviņdesmito gadu Latvijā – savienībai “Latvijas ceļš”. Tiesa, kluba vadība ilgu laiku dievojās par pilnīgi pretējo. Kluba viceprezidents V. Birkavs, piemēram, to atkārtoja atkal un atkal, kamēr viens no kluba biedriem - M. Gailis, vēl pēc daudzus gadus vēlāk apgalvoja, ka dalībnieki par jaunas partijas dibināšanu tiešām domājuši, taču tāda vienota plāna “Kluba 21” dibināšanas laikā neesot bijis: „Pašā klubā par to tika diskutēts mazāk, neviens tā īsti nezināja pat, kad būs vēlēšanas.”

Lūk, kādā vidē un starp kādiem jaunās valsts cēlājiem atradās arī biedrs Ašeradens ar savu “Dienu”. Ašeradena un Ēlertes uzdevumi bija skaidri definēti - popularizēt demokrātijas institūciju veidošanos Latvijā, atbalstīt indivīda un sabiedrības brīvības idejas, veicināt privāto iniciatīvu un brīvā tirgus ekonomiskās attiecības, sekmēt Latvijas politisko, ekonomisko, sociālo un kultūras uzplaukumu, kā arī aktīvi iestāties par liberālajām idejām. Secināms, ka viens no “Dienas” uzdevumiem bija radīt iespaidu par Latviju kā jaunu rietumu tipa demokrātiju, kas alkatīgi vēlas iekļauties Eiropā un būt tās pilntiesīga daļa.

Kāds vērīgāks lasītājs gan jau būs ievērojis, ka klubs savā būtībā sastāvēja no “bijušajiem” komunistiem, VDK aģentiem un visādiem okupācijas režīma līdzskrējējiem, kas nu bija kļuvuši par pārliecinātiem patriotiem un demokrātiem, kuriem pēkšņi rūpēja jaunās Latvijas celšana.

Laikraksts “Diena” spēlēja kristiski svarīgu lomu, lai sabiedrībai šo ilūziju gan radītu, gan uzturētu. Ik dienas bija jārada iespaids, ka vakardienas “komunisti un čekisti” ir mūsdienu Latvijas patrioti. Kritiski svarīgi bija necilāt jautājumus par lustrāciju un šo cilvēku darbību okupācijas laikā. Tautas acīs šie cilvēki bija jāleģitimē. Tieši tādēļ tika izveidota tāda partija kā “Latvijas ceļš”, kas šos bijušos apvienoja un jaunajā Latvijā viņiem iedalīja “valstsvīru” lomu.

Ašeradens, Ēlerte un Raudseps savas lomas nospēlēja perfekti! Politiskais instruments – medija kontrole, nostrādāja un sabiedrības domu izdevās iespaidot teicami!

Krievijas dienestiem bija svarīga tāda “Diena”, kas strādātu līdzās “Latvijas ceļam” un veidotu izteikti pozitīvu informatīvo fonu, kā arī pozitīvi ietekmētu sabiedrības attieksmi pret tādiem politiķiem kā Māris Gailis, Valdis Birkavs, Vilis Krištopans, Indulis Bērziņš, Roberts Zīle, Guntis Ulmanis un Alfrēds Čepānis. Protams, bija vēl arī daudzi citi, kuru tēlu cītīgi pucēja. Tāpat, „Diena” spēlēja būtisku lomu padomju radošās inteliģences pārveidē par jaunās Latvijas sirdsapziņas vēstnešiem un patriotiem. Piemēram, Māra Zālīte, Imants Ziedonis, Džemma Skulme, Jānis Peters, Raimonds Pauls, Juris Žagars un Imants Lancmanis.

Ja KF dienestu uzdevumā sabiedrība bija jāiepazīstina ar kādu jaunu seju, kas uz kādu amatu pretendē, Ašeradens un Ēlerte sapulcēja savus radošās inteliģences domubiedrus. Viņu uzdevums bija sacerēt un publicēt kaismīgas atbalsta vēstules - šādi sabiedrības viedoklis ātri vien tika ievirzīts pareizajā gultnē, jo mākslinieki tika ļoti cienīti. Viņu viedoklim uzticējās, tāpat kā uzticējās idejai par neatkarīgu, demokrātisku mediju, un šī metode strādā arī mūsdienās.

Tādu, lūk, svarīgu funkciju A. Ašeradens pildīja deviņdesmitajos gados. Tas bija kritiski svarīgs laika posms neatkarīgas Latvijas valsts izveidē, taču jau pašos pirmssākumos daudz tika darīts, lai mūsu valstij normāla attīstība (t.i., bez KF dienestu ietekmes) būtu gandrīz neispējama. Arvils dabūja pamatīgi papūlēties, lai dienestu darbs ietekmes nostiprināšanā būtu neatgriezenisks. Sekas nu jūtam un redzam ik uz soļa.

Par Arvila Ašeradena lomu Latvijas politikā, kas sekoja pēc laikraksta “Diena” projekta beigām, pastāstīsim jau pavisam drīz! Seko līdzi un lasi “Taisnību”.