„Es palikšu savā vietā, un jūs palieciet savās” (L. Kalniņa versija)

Šis bēdīgi slavenais citāts, kā zināms, pieder Latvijas valsts Ministru prezidentam Kārlim Ulmanim, kurš to teica 1940. gada 17. jūnijā, Latvijas valsts okupācijas priekšvakarā. Toreiz Latvija tika nodevīgi atdota bez neviena šāviena.

Pagājuši 64 gadi, kuru laikā mūsu valsts ir piedzīvojusi smagu okupācijas režīmu, izsūtīšanas un neatkarības atgūšanu. Situācija “tur ārā” ir draudīga, un ir svarīgi, kādas amatpersonas atrodas mūsu valsts priekšgalā. Pasaule atkal gatavojas Lielajam karam. Vai mūsu politiķi un valsts amatpersonas nodos valsti un tautu?

Kāpēc ar tādu pārliecību runājam par Lielā kara neizbēgamību? Pirmkārt, Krievijas veidotā politika un uzvedība Ukrainā pierāda, ka tā, pie noteiktu apstākļu sakritības, ir gatava iet uz vēl lielāku konfrontāciju ar NATO. Rietumi šajā karā ir pierādījuši savu vājumu, un Krievija to redz. Skaidrs, ka karš Ukrainā ir parādījis arī Krievijas vājās vietas, taču Krieviju tas neatturēs no ilgtermiņa plānu īstenošanas.

Otrkārt, lielās Rietumeiropas valstis jau ir publiski paudušas, ka tās gatavojas karam. Lielbritānijas armijas komandieris, ģenerālis sers R. Volkers stājoties amatā šī gada jūlijā prognozēja, ka Lielbritānijai jābūt gatavai karot pēc trīs gadiem. Viens no galvenajiem draudiem, ar ko nākamajos gados jārēķinās Apvienotajai Karalistei un ko ģenerālis uzsvēra preses brīfingā, ir niknā Krievija, kas var prasīt atriebību Rietumiem par atbalstu Ukrainai, neatkarīgi no tā, kurš karā (Ukrainā) uzvarēs. Viņš teica: “Nav svarīgi, kā tas (karš Ukrainā) beigsies. Es domāju, ka Krievija no tās izkļūs, iespējams, objektīvi vai absolūti vājāka, taču joprojām ir ļoti, ļoti bīstama un vēlas kaut kādu atmaksu par to, ko esam darījuši, lai palīdzētu Ukrainai.”

Pat Vācijas aizsardzības ministrs Boriss Pistoriuss šogad paziņojis, ka, pieaugošo Krievijas draudu dēļ, Vācijai ir jāgatavojas karam - "mums līdz 2029. gadam ir jābūt gataviem karam," ziņu izdevums "Der Spiegel" citē Pistoriusa teikto Vācijas parlamentā. "Mēs nedrīkstam ticēt, ka Putins apstāsies pie Ukrainas robežām, kad jau ir tikts tik tālu," sacīja Pistoriuss. Vācijas armijas ģenerālis Kārstens Brauers sacīja, ka Krievijai būs vajadzīgi pieci līdz astoņi gadi, lai atjaunotu savus bruņotos spēkus pēc nopietnā kara Ukrainā, tādēļ NATO centieniem sagatavoties iespējamajam karam ir noteikts termiņš - 2029. gads.

Polijas premjerministrs Donalds Tusks brīdinājis, ka Eiropa ir "pirmskara ērā", un visa kontinenta (Eiropas) interesēs ir, lai Krievija neuzvar Ukrainu. Tusks sacīja, ka karš "vairs nav pagātnes jēdziens", piebilstot: "Tas ir reāls, un tas sākās pirms vairāk nekā diviem gadiem”.

Citāts no Zviedrijas civilās aizsardzības ministra Carl-Oskar Bohlin uzrunas Zviedrijā šī gada janvārī: „Tautai, kurai miers ir bijis patīkams pavadonis gandrīz 210 gadus, ideja, ka tas ir bezgalīgs un nepārejošs, ir ļoti ērta. Taču šāds mierinājums pašlaik ir bīstamāks nekā jebkad iepriekš. Daudzi to ir teikuši pirms manis, bet ļaujiet man to darīt oficiāli un skaidri zināmu: nākotnē Zviedrijā var izvērsties karš.”

Šādus un līdzīgus izteicienus mēs varētu šajā rakstā citēt ļoti daudz. Gandrīz visas NATO valstis ātri pārorganizē savus militāros spēkus un militāro industriju, jo karš ir tepat aiz stūra. Piemēram, kanādiešu starptautisko attiecību apskatnieks un Otavas sabiedrisko un starptautisko attiecību augstskolas direktors R. Paris par šī brīža situāciju izsakās šādi: „Pašlaik draudi ir nopietni, un kanādiešiem jāsastopas ar neērtu patiesību: pazīstamā pasaule, kurā mieru var uzskatīt par pašsaprotamu, ir zudusi un, lai arī cik biedējoši tas neizklausītos, jaunajā pasaulē nav citas alternatīvas, kā vien sagatavot mūsu armiju cīņai liela mēroga mūslaiku konfliktā. Te ir vēl viena smaga patiesība: mūsu armijas atjaunošanas cena būs milzīga. Taču, ja tas netiks izdarīts, cena būs vēl augstāka”. Kanāda iegulda milzīgus līdzekļus, lai reorganizētu savu armiju un sagatavotu to lielam karam.

Kas šajā stāstā ir vissatraucošākais? Latvijas valdības, vadošo militārpersonu un citu amatpersonu letarģiskais miegs un izlikšanās, ka uz mums (Latviju) tas viss neattiecas. Ņemot vērā iepriekš citētās ārvalstu militārpersonas, politiķus un akadēmiķus, ir visnotaļ šokējoši lasīt Latvijas Nacionālo bruņoto spēku pavēlnieka L. Kalniņa viedokli par šī brīža situāciju:

"Es gribu nomierināt Latvijas sabiedrību un skaidri gaiši pateikt: mēs pārāk daudz runājam par kara iespējamību. Patiesībā situācija nav draudīgāka kā pirms desmit gadiem. Mēs Krieviju vienmēr esam uztvēruši kā draudu. Mēs nereflektējam par potenciāliem konfliktiem, bet darām visu iespējamo, lai izslēgtu kara iespējamību," intervijā LETA (2024.gada februāris) uzsver Nacionālo bruņoto spēku (NBS) komandieris Leonīds Kalniņš.

NBS komandierim tika uzdots sekojošs jautājums: Vairāki Rietumvalstu līderi, tostarp pat augsta ranga NATO militārpersonas, ir izteikušas prognozes par iespējamu Krievijas uzbrukumu kādai NATO valstij, minot laika posmu no trīs līdz desmit gadiem. Kāds ir jūsu viedoklis par to?

Es šādām prognozēm nepiekrītu. Latvijas robežas aizsardzība ir jānodrošina šeit un tagad, un nevajag cilvēkus baidīt ar šādiem izteicieniem. Jau sākotnēji Latvija savā ārpolitisko risku izvērtējumā ir minējusi Krieviju kā draudu, līdz ar to tā arī ir būvēta mūsu aizsardzības stratēģija, lai aizsargātu Latvijas teritoriju no apdraudējuma, kas nāk no Austrumiem. NBS ir veikuši visus nepieciešamos sagatavošanās darbus, lai uzkrātu nepieciešamās rezerves, gan materiālās, gan cilvēkresursu.

NBS komandiera viedoklis, maigi izsakoties, šokē! Izskatās, ka L. Kalniņš zina kaut ko vairāk un pat labāk par citiem sabiedrotajiem - NATO valstīm. Reizē arī žēl, ka šis diemžēl nav smieklīgi. L. Kalniņš demonstrē pilnīgu stulbumu… vai arī mērķtiecīgu sabotāžu. Kā lai citādi interpretē viņa viedokli! Un to saka Latvijas valsts augstākā militārpersona, kurai mūsu armija būtu jāgatavo potenciālajam karam.

Šajā nedēļā portāls „TAISNĪBA” publicēs rakstu par hibrīdo karadarbību, kurā analizēsim to, kas ir hibrīdkarš un kāpēc mēs kā sabiedrība (arī amatpersonas) to neuztveram pietiekami nopietni. Iepretim visu citu NATO valstu aktīvajai darbībai, ir satraucoši redzēt mūsu valdības un NBS amatpersonu relaksēto attieksmi jautājumā par bruņoto spēku un sabiedrības gatavošanu karam.

Principā, situācija Latvijā atgādina 1940. gadu, kad Latviju bez neviena šāviena atdeva PSRS. Arī tad visa politiskā un militārā elite teica, ka kara nebūs un nopietnu draudu nav. Mēs zinām, ar ko tas viss beidzās. Tolaik Latvijas armiju vadīja ģenerālis Balodis, kuru neskāra tādas represijas kā citus Latvijas armijas virsniekus. Kā jums liekas, kāpēc ģenerālis Balodis varēja mierīgi nodzīvot savu mūžu okupētajā Latvijā un 84 gadu vecumā Saulkrastos mierīgi doties viņsaulē? Par ko ģenerālis Balodis „nopelnīja” šādu attieksmi no PSRS varas?

Vai tik mūsu L. Kalniņš neiet ģenrāļa Baloža pēdās? Vai jūs esat droši, ka NBS ir veikuši visus nepieciešamos sagatavošanās darbus, lai uzkrātu nepieciešamās rezerves, gan materiālās, gan cilvēkresursu? Ja nu patiesība ir cita?

Tāpat satraucoša ir aizsardzības ministra A. Sprūda un Latvijas valdības nespēja reāli mobilizēties un skaidri un gaiši pateikt - mums ir jāgatavojas karam un dzīve jāpakārto faktam, ka karš ir ļoti drīza iespējamība.

Šobrīd nekas neliecina par to, ka mūsu armija un sabiedrība tiktu gatavota karam. Varbūt kāds vai kādi negrib, lai mūsu armija un sabiedrība ir gatava karam.

Kam tas ir izdevīgi?