GRIBI MIERU – GATAVOJIES KARAM

Ņemot vērā, ka ģeopolitiskā situācija mūsu reģionā uzkarst ar katru dienu ir pienācis laiks nopietni aplūkot mūsu ienaidnieka (krievijas) kara vešanas taktiku un potenciālos scenārijus. Lai arī mūsu augstākā vara nodevīgi izliekas, ka nekas nopietns nenotiek un varam turpināt simulēt mūsu aizardzības spēju kāpinšānu, tad mēs „Taisnība” tā nedomājam.

Iespēju robežās publicēsim mūsu sagatavoto analīzi, kam mums jāgatavojas un kas mums pašiem ir jāuzlabo mūsu aizsardzības spējās. Šoreiz analizēsim faktorus, kas viecina kara sākšanos.

Vēsturiski ir pierādījies, ka Krievijas militāro agresiju veido vairāki faktori secīgā kārtībā:

Pirmais faktors - izdevīga politiskā situācija.

Šoreiz neapskatīsim tālāku vēsturi, taču 20.gadsimta periods pēc Pirmā pasaules kara labi ilustrē Krievijas (jebkādā formātā – impērija, PSRS) vadības, kas kā likums ir autoritāra, lēmumu pieņemšanas kārtību. Kā piemērus varam pieminēt tūlītējo ekspansīvo sarkano agresiju pēc lielinieku nākšanas pie varas. Valstī iekšienē bija milzums problēmu, taču lielinieki spēja saformēt karaspēku, kas veica mēģinājumus atjaunot Padomju Krieviju Krievijas impērijas robežās. Tomēr ārējā politiskās situācija Eiropas reģionā nebija labvēlīga, tamdēļ no impērijas Eiropas daļas teritorijām nācās pēc sakāves atteikties. Nākamā izdevība radās pēc spēku samēra izmaiņām Eiropā 30to gadu pašās beigās, kas iniciēja uzbrukumu Somijai, Baltijas valstīm un Polijai. Situācija pēc Otrā pasaules kara ļāva atgūt visu impērijas zaudēto ar uzviju. Turklāt pastiprināti tika izmantota pēckara situācija Āzijas reģionā,lai pārņemtu savā kontrolē gan Mongoliju, Koreju un pat Ķīnu, ar ambīcijām iziet pat līdz Indijas okeānam caur Afganistānu. 20.gadsimta 80tajos gados radās cita situācija – milzīgā impērija nebija spējīga noturēt izvēlēto ekonomisko modeli, līdz ar to nācās pieņemt dažādus līdz tam neiedomājamus lēmumus, lai varētu noturēt pie dzīvības irstošo ekonomiku. Tas rezultājās impērijas iziršanā, lai gan kopš paša iziršanas brīža tika domāts par brīdi, kad situācija kļūs tāda, ka varēs izveidot impēriju no jauna. Tika radīti priekšnosacījumi teritoriāliem un etniskiem konfliktiem bijušās PSRS teritorijā, saglabāta speciālo dienestu un politiskās konjuktūras ietekme. Tā teikt – līdz labākiem laikiem. Un labāki laiki nāca ar augstajām energonesēju cenām, ārvalstu investīcijām „perspektīvajā” tirgū. Kā pirmo karadarbības epizodi var uzskatīt 2.Čečenijas karu, kurā jau atklāti izpaudās impēriskais raksturs. Karš jau notika bez kompromisiem, nerēķinoties ar upuriem un zaudējumiem. Bez iespējām rast mierizlīgumu. Ārējā politiskās situācija no tā neizmainījās, neietekmēja situāciju Krievijā. Tam sekoja agresija pret Gruziju 2008.gadā, kas arī neizsauca ietekmējošu politiskās situācijas izmaiņu.

Kopš 2009.gada kremlis uzsāka ikgadēju stratēģisku mācību „Zapad” sēriju, kas bija orientētas vingrināties karadarbībai ar NATO. Mācībās tika ieintegrēti Baltkrievijas Bruņotie spēki, kas jau norādīja uz Baltkrievijas demonstratīvu ievilkšanu kremļa agresīvajā ārpolitikā. Rietumos izrādīja bažas par kremļa agresīvajiem soļiem, taču nopietna pretdarbība nesekoja, kas, saprotams, turpināja iedrošināt kremli.

2014.gadā tam sekoja maskēts iebrukums Ukrainā un Krimas atklāta aneksija. Starptautiskā situācija novibrēja, parādījās tāds jēdziens kā sankcijas, NATO kaujas grupu izvietošana Baltijas valstīs un Polijā, kas kopumā kremļa nekaunību nemainīja. Tas tikai iedrošināja „impērijas zemju vācējus” turpināt iesākto.

2021.gadā politiskās situācijas testēšana sākās ar nelegālās migrācijas organizēšanu caur Baltkrieviju uz Poliju, Lietuvu un Latviju. Mērķis pārbaudīt NATO reakciju, politisko reakciju, robežas kontroles organizēšanu ārkārtas apstākļos, izmēģināt informatīvās operācijas efektu Eiropā.

Tas noveda pie atklāta kara uzsākšanas pret Ukrainu, un sākotnēji pat agresoram radās iespaids, ka politiskā situācija norimsies, bet šķiet, ka šobrīd ir redzama pārrēķināšanās.

Ja skatāmies no šodienas situācijas un Latvijas militārās drošības viedokļa, tad politiskā situācija militārai agresijai nav labvēlīga. Eiropas uzmanība ir pastiprināti pievērsta militārās drošības situācijai, valstis sastāv aizsardzības aliansē, NATO ir pievienojušās Somija un Zviedrija, kas ir īpaši nozīmīgi mūsu militārajai drošībai. Eiropas „pamošanās” pēc politiskās vadības izmaiņām ASV, uzskatāma par politiskās situācijas tālāku pasliktināšanos kremlim tālāku agresiju plānošanā. Tomēr, jāatzīst, ka propagandas radītā agresivitāte un rīdīšana pret Rietumiem joprojām var nodrošināt Krievijas sabiedrības mobilizāciju agresīvas ārpolitikas atbalstam. Zīmīgi, ka 13.martā medijos parādās Putina rokaspuiša Patruševa apgalvojumi, ka NATO apzināti "eskalē" spriedzi Baltijas reģionā, attēlojot aliansi kā draudu Krievijas drošībai. Viņa komentāri izskanēja NATO brīdinājumu laikā, ka Krievija varētu palielināt hibrīda operācijas reģionā. Pēdējo mēnešu laikā tika bojāti vairāki zemūdens kabeļi, kas lika alianses valstīm palielināt savu klātbūtni Baltijas jūrā. Patruševs apgalvoja, ka NATO jūras spēki strādā pie tā, lai "bloķētu" Krieviju Baltijā, ignorējot diplomātisko iesaisti ar Maskavu. Patruševs apsūdzēja aliansi, īpaši Lielbritāniju, par nestabilitātes provokāciju reģionā. "Baltijas situācijas prognoze ļauj mums pievērst uzmanību apzinātai reģionālās spriedzes izraisīšanai no alianses Eiropas valstu jūras spēku puses," viņš teica. Patruševs bez pierādījumiem tāpat apgalvoja, ka NATO veic kiberuzbrukumus Krievijas kuģu navigācijas sistēmām, lai izraisītu jūras negadījumus, tostarp nelaimes gadījumus un infrastruktūras bojājumus. Turklāt Patruševs apgalvoja, ka Somija, Ziemeļu kara laikā (kad somu spēki 1941.gadā iegāja Karēlijā) veikuši krievu iedzīvotāju mērķtiecīgu iznīcināšanu. Patruševa komentāri, ņemot vērā viņa ietekmi, nav labs indikators reģionālās drošības kontekstā.

Otrais faktors - militārās spējas. 

Pēc 1.pasaules kara lielinieki apvērsuma rezultātā ieguva vēl samērā daudzskaitlīgus un kaujasspējīgus militāros spēkus, kurus izdevās organizēt jaunā armijā. Saprotams, ka resursi tomēr bija noplicināti Pasaules kara laikā, tamdēļ ekspansija Eiropas virzienā cita neveiksmi. Tālākajās divās desmitgadēs lieliniekiem izdevās radīt spēcīgus bruņotos spēkus, par resursiem iegūstot ārvalstu asistenci un tehnoloģisko nodrošinājumu. Tikko radās izdevīga politiskā situācija, šie spēki tika likti lietā. Tiesa, bija pārrēķināšanās ar plāniem atiecībā pret Trešo Reihu, kas gandrīz noveda pie sagrāves, taču atkal glāba ārvalstu resursi un politiskā situācija. Pēc 2.pasaules kara impērija bija izveidojusi tādas militārās spējas, kas ļāva gandrīz pusgadsimtu uzturēt Auksto karu un censties paplašināt kontrolētās teritorijas. Tas sagruva jau pieminēto ekonomisko apstākļu dēļ, taču militāro spēju kodols – masu iznīcināšanas ieroči netika zaudēti. Tikko radās labvēlīga politiskā un paralēli arī ekonomiskā situācija, tā militāro spēju atjaunošana tika uzsākta ar jaunu vērienu, turklāt, tas notika paralēli ar agresīvām militārām darbībām impērijas perifērijā. Tas gan neietekmēja iegūt ārvalstīs tehnoloģisko atbalstu. Jāņem vērā, ka Krievija faktiski bija sagrābusi visus apbruņojuma resursus, kuri tika uzkrāti PSRS laikā.

Šobrīd Krievija ir zaudējusi to militāro resursu, kas tika sagatavots iebrukumam Ukrainā, un iespējams, arī tālakai ekspansijai. Vēl jo vairāk – tika noplicināts tas sauszemes karadarbības apbruņojuma resurss, kas saglabājās vēl no PSRS laikiem. Tomēr joprojām saglabājas kaujas aviācijas, operacionāli taktisko raķešu kaujasspējas, kā arī attīstītas dažādas nozīmes bezapkalpju lidaparātu kaujasspējas. Problēma ir izveidojusies arī militārās vadības sistēmā. Zaudējumi virsnieku vidū rada problēmas nokomplektēt formējumus ar štatā paredzētajiem virsniekiem.

Par potenciālajiem Krievijas iebrukuma scenārijiem nākamajā rakstā!