Hibrīdkarš nav īsts, hibrīdkarš neeksistē

Terminu “hibrīdkarš” lielākoties pazīstam pateicoties kaimiņam (krievijai), kuras varas apetīte nav rimusies. Jā, vienubrīd bija cerība par demokrātisku krieviju, bet tā izplēnēja un krievijas vara atgriezās pie “business as usual”. Hibrīdā karadarbība agresoram lieti noder, jo neparedz fizisku kādas valsts robežas šķērsošanu – nešķērso un nedabū pa ūsām no NATO. Tas ļauj iegūt informāciju un izdarīt secinājumus par to, cik labā līmenī ir valsts aizsardzība, kāda ir tās noturība un kāda ir sabiedrības un amatpersonu rīcība un/vai reakcija. Vai tās trūkums. Agresoram (krievijai) šī informācija ir zelta vērtē.

Hibrīdkarš ir karš pirms konvencionālās karadarbības, jo “ir vieglāk izvēršams, maksā lētāk un ir mazāk riskants”. Mēdz uzskatīt (arī Latvijā), ka tādēļ, ka hibrīdkarš ir nekonvencionāls, pret to var attiekties citādi un mazāk vērīgi. Taču, vai tas tiešām izklausās pēc kā tāda, pret ko izturēties mazāk atbildīgi? Vai publiskotie kiberuzbrukumi, mākslīga migrantu pieplūduma veicināšana uz valstu robežām un dezinformācijas kampaņas, nav gana vērā ņemami instrumenti? Un tie, salīdzinot ar citiem, ir pat salīdzinoši vienkārši!

Hibrīduzbrukums sniedz iespēju izmantot pēc iespējas mazākus līdzekļus, lai radītu pēc iespējas lielāku haosu, savukārt haoss palīdz sasniegt mērķus, kas noteikti pirms hibrīdās karadarbības uzsākšanas.

Vai spējam būt paškritiski un izdarīt secinājumus par to, cik viegli Latvijas sabiedrībā izraisīt paniku, pirms to izdarījis kaimiņš? Mēs reaģējam tikko kā nedarbojas kādas bankas mājaslapa vai bankomāts, tikko kā nevaram atvērt “Latvija.lv” vai ziņās redzam video ar migrantu pūļiem pie valsts robežas. Jautājums gan ir, kā reaģējam. Vai esam pragmatiski un uz rīcību un risinājumiem vērsti, vai krītam panikā par nelabojamu situāciju? Arī ikdienā, redzot viltus informāciju, ar to neapdomīgi dalāmies un palīdzam Kremļa naratīviem sasniegt plašāku lasītāju loku. Un galu galā, kāpēc mēs tā reaģējam? Jo neesam trenēti krīzēm.

Sabiedrības domu un rīcību ietekmēt ir pat ļoti labi! Likt cilvēkiem šaubīties par tās valsts un valdības spējām viņus pasargāt ir win-win. Jo nezinošāki cilvēki, jo vieglāk īstenot nākamo fāzi – pārņemt varu. Varas pārņemšanā ievērojama loma ir ietekmes aģentiem (piektā kolonna), kas ir viens no lielajiem vārdu savienojumiem, ko likt aiz auss. Viņi sagatavo augsni un par viņiem vēlamies pastāstīt plašāk!

Atcerēsimies kā 2014. gadā tika diriģēta Krimas aneksija. Pirms talkā ņemt ieročus, krievija laikus parūpējās par to, lai pussalā būtu “daudz draugu” jeb noderīgu cilvēku. Vēlāk, 2022. gada februārī atklājās nodevības patiesais apmērs. Vispirms, pēc pilna mēroga iebrukuma Ukrainā, ne mazums amatpersonu “negaidīti” nosliecās par labu krievijas īstenotajai politikai. Pāris mēnešus vēlāk izrādījās, ka lielākā daļa nodevēju ir Ukrainas drošības dienesta (Security Service of Ukraine, turpmāk - SBU) darbinieki - kopumā bija vairāk nekā 650! izmeklēšanas lietu par cilvēkiem drošības dienestos.

Ārēja un iekšēja spiediena dēļ Zelenskis atvadījās no tuva drauga, dienesta priekšnieka Ivana Bakanova, kurš kara laikā bija atļāvies uz aptuveni mēnesi paņemt “radošo” pauzi, kamēr prezidents un komanda bija aizņemti, apliecinot Ukrainas vienotību. Nežēlastībā krita arī Bakanova padotie – kāds (daudzi) pārvācās uz agresora okupētajām teritorijām, daži vadītāju vietnieki un reģionālie priekšnieki zaudēja amatus un/vai tika arestēti, kamēr Harkivas SBU vadītājs no amata izlidoja, jo SBU vecākie virsnieki nespēja īstenot efektīvu pretošanos pret uzbrucēju karaspēku. Tīrīšanas SBU rindās bija nepārtrauktas!

Bez nodevības neiztika valsts prokuratūrā (Zelenskis bija spiests atlaist ģenerālprokurori Venediktovu), robežzsardzē (daudzi pārgāja ienaidnieka pusē), politiķu lokā (piemēram, Viktors Medvečuks) un pat Ukrainas armijā – bruņoto spēku nolaidība jau 2014. gadā līdzēja viegli ieņemt Krimu un okupēt daļu Donbasa. Arī pašlaik tiek izgaismoti jauni ietekmes aģenti, kuri ir savas valsts nodevēji. Apmērs ir iespaidīgs un visaptverošs.

Arī Latvijas iedzīvotāji var uzdot jautājumus. Vai nešķiet savādi, ka Latvijā runājam par un cīnāmies pret dažām no hibrīdās karadarbības metodēm, bet ne reizi Latvijā nav notverts neviens ietekmes aģents? X stundā Ukrainas lomā būs Latvija un būs par vēlu, jo aģenti savu darbiņu jau būs paveikuši. Latvijas pašvaldību vadītāji (piemēram, mēr(i)s Elksniņš un proklemiskais Bartaševičs), kāds Ludzas novada priekšsēdētāja vietnieks un de facto vadītājs Agafonovs… Arī politiķi. Piemēram, Šlesers, viņa košais dzīves gājums un oligarhu naudas mazgāšana Andrejsalā. Arī valsts iestādes, kas savulaik nav spējušas izvairīties no ietekmes aģentiem. Viņi ir cilvēki, kuri diez vai kalpoLatvijas valsts interesēm, taču ierobežojošas rīcības nav. Par to runājot, kāda diez būtu viņu rīcība X stundā? Tieši šāds ir hibrīdkarš – nemanāma, efektīva valsts pakļaušana bez raķetēm, bet ar buldozeriem un cilvēkiem dārgās apakšbiksēs.

Rezumējot!

Ko gan mēs varam mācīties no šī visa? Visticamāk to, ka nepieciešams apjēgt vienu ļoti būtisku niansi, kas, iespējams, pazudusi starp rindām – hibrīdkarš ir karš. Augsne tiek gatavota konvencionālam karam un tas, ka hibrīdkarš neparedz ložu svilpoņu, nenozīmē, ka nevar būt gana efektīvs. Jā, reizēm gribas domāt, ka uznāk tie hibrīdie uzbrukumi un pāriet, taču ienaidnieks par mums jau ir uzzinājis vairāk kā gribētos, ka zina.

Kā sabiedrība var būt izturīgāka? Pirmkārt, neļauties masu panikai un haosam. Ienaidniekam haoss patīk un kā uz paplātes pasniedz situāciju, ko eskalēt. Otrkārt, būt gataviem krīzes situācijām – nerēķināties, ka krīzes gadījumā varēs “TikTok” tiešraidītes taisīt. Iespējams, sakaru nebūs, un ko tad? Nav jābūt fatālistiem un pesimistiem, bet gan jābūt gataviem dažādām situācijām, jo bailes un panika rodas no nezināšanas. Treškārt, ja kādreiz ar kaut ko “Telegram” manītu gribas dalīties, padomāt, vai tā rinda pie desu veikala tiešām ir no Latvijas.

Kā valsts instancēm palīdzēt sabiedrībai kļūt izturīgākai? Nu, iespējams, sākt ar apziņu, ka esam ne visai jaukā situācijā, precīzāk, esam gandrīz “dirsā”. Civilā aizsardzība var būt ne tikai stāsts, bet arī prasmju treniņš. Pieņemts, ka mācības parastais cilvēks skatās no malas, ja vispār zina, kāpēc tie helikopteri lidinās un kāpēc tik daudz formās tērpti cilvēki parādījušies. Ne reizi cilvēkiem nav sniegta iespēja mācību laikā trenēties apstākļiem, kuros jāpaliek bez elektrības, sakariem, ūdens u.tml. Tādas iemaņas gūstam tikai, kad klāt vētras un plūdi. Vai gaidīsim karu, lai no tā mācītos?

Vai hibrīdkarā uzvaram? Nē, pārliecinoši zaudējam. Mēs nezinām, kad klāt būs X stunda un nezinām, cik laika mums atlicis, bet mēs esam tie, kas var prasīt tūlītēju amatpersonu rīcību. Ja tās ir nespējīgas, laiks tās mainīt pret spējīgām.

Kāds teiks, ka “Taisnība” ļaudis ar karu biedē, bet būsim godīgi pret sevi un varbūt arī citiem – jo gatavāks cilvēks, jo mazāka iespēja, ka sūdi ķers ventilatoru un, ja ķers, pārsteigs viņu nesagatavotu. Bailes rada paniku. Pašsaprotami, ka Latvijā netrūkst personu, kas negrib, lai cilvēki ir gatavi un ar plānu – tas nav interesanti, taču katrs var pielikt roku pie tā, lai vismaz par sevi būtu drošs un hibrīduzbrukumu laikā nezaudētu galvu un loģisko domāšanu, bet reizē draudus uztvertu pietiekami nopietni, lai nepaslaucītu zem tepiķīša un pasmietos, ka kādam kāds vadiņš atvienojies.

Atceries - laika nav daudz!