Kas kopīgs Andrim Sprūdam un Annužai no romāna “Mērnieku laiki”

Mērnieku laiki. Vija Artmane (Liena) un Andris Sprūds. Foto montēts.

Raksturs esot liktenis. Tas attiecās gan uz cilvēku, gan uz tautu.

Nacionālais raksturs vai mentalitāte (latīņu val. Mentalis, mentis - prāts, saprāts) - atsevišķam cilvēkam vai cilvēku kopai raksturīgs domāšanas veids, dzīves uztvere un emocionālā ievirze.

Visvienkāršāk nacionālo mentalitāti uztvert ar tautai raksturīgajiem arhetipiem (latīņu val. archetypum, grieķu val. archetypon < arche (sākums)+typos (forma, pirmveids, paraugs)). Katrai tautai ir vairāki tai raksturīgi arhetipi, kuri var krasi atšķirties. Piemēram, gruzīni. Vairumam latviešu gruzīni ir kā Vahtangs Kikabidze savā slavenākajā lomā Mimino, tai pašā laikā pilnīgi aizmirstot, ka gruzīni bija gan Josifs Staļins, gan Lavrentijs Berija (baisais padomju represīvo orgānu šefs). Arī Turcijas prezidents Redžeps Tajips Erdogans pēc etniskās izcelsmes ir gruzīns. Mūsdienu Krievijas organizētās noziedzības vadībā stāv etniskie gruzīni, tā saucamie “zagļi likumā”, piemēram Zaharijs Kalašovs (Шакро Молодой). Vispār šajā sociāli kriminālajā grupējumā “zagļi likumā” Krievijā ir neproporcionāli daudz etnisko gruzīnu. Lai reāli novērtētu pašlaik notiekošo Gruzijā ir jāņem vērā raksturīgie arhetipi, sociālās saites un vēsturiskās tradīcijas.

Laiks ir nemierīgs un perspektīvas neskaidras. Pasaule mainās tik strauji. Brūk vecās savienības un veidojas jaunas koalīcijas, tiek nodoti draugi un sabiedrotie, bet atrastas kopīgas intereses ar mūžīgajiem pretiniekiem. Laiks, kad tiek atmests likums un respektēts tikai spēks, ir īpaši bīstams mazām valstīm ar agresīvu kaimiņu. Tādām kā Latvija.

Asas ārējās krīzes apstākļos Latvijai ir hroniska iekšpolitiskā krīze. Tas ir dubulti bīstami tik riskantos laikos. Pirms ķerties pie valdības restartēšanas un ministru maiņas kolīzijām un peripetijām, mazliet vajadzētu pārdomāt par latviešu nacionālo raksturu un raksturīgajiem arhetipiem. Kā mēs tik zemu esam krituši…

Atgriežoties pie latviešu literatūras klasikas un arhetipiem. Pavila Rozīša romāns “Valmieras puikas” izskaidro, kā latvieši tika pie savas nacionālās valsts, bet viņa romāns “Ceplis” parāda, kāpēc mēs to pazaudējām. Pirmo reizi. Bet, ja lietas tā turpināsies kā tagad…Var būt arī otrā reize.

Nesen sabiedrība diskutēja par brāļu Kaudzīšu romāna “Mērnieku laiki” pārlikšanu tā saucamajā vieglajā valodā - satura pārstāsts primitīvā valodā. Romāns ir fenomenāls klasikas darbs tieši ar savu latviešu arhetipu kolekciju un apbrīnojami košo valodu, bet reizēm aiz šīs vārdu krāsainības pazūd notikumu būtība.

Klasikas darbu pārstāsts laikmetīgā valodā varētu būt vērtīgs pasākums. Sportistiem noderīgi būtu iepazīties ar Jāņa Jaunsudrabiņa romāna “Aija” sižetu, kur jauns, visnotaļ pozitīvs vīrietis pazudina savu dzīvi izlaidīgas, netikumīgas sievietes dēļ. Klasisks stāsts. Nekad un neviens seksa (šaubīgi ar mīlestību) partneris nav tā vērts, lai viņa dēļ atteiktos no savas ģimenes, tautas un dzimtenes. Tā ir apmātība, apsēstība, kas vienmēr slikti beidzas.

Lai saprastu kā latvieši izdara izvēli vēlēšanās, ir vērts izanalizēt “Mērnieku laiku”, divus spilgtākos sieviešu tēlus: Oļiņiete - latviešu hrestomātiskā ļaundare un Annuža -laba, pareiza sieviete. Oļiņietei tiek pārmests, ka viņa svēti runā, bet nesvēti dzīvo. Vai tiešām tā ir? Nu tad, ko tur romānā kurš dara un nedara…

Uz Piebalgas pagasta ceļa satiekas divas sievietes: Annuža, kurai glabāšanā nodota mazā Helena Margarethe fon Staufenmuth, kuras vecāki atrodas kaut kur tālumā, un jaunā Irbēnu mājas saimniece Oļiņiete, kura skrien uz siena pļavu, jo negaiss nāk. Annuža apmeklē māju, kur Oļiņietes meitiņa Trīnīte ir palikusi viena. Mājā iesper zibens. Annuža no liesmām iznes tikai vienu bērnu- Trīnīti (Oļiņietes meitiņu), bet Lienīte iet bojā. Annuža izdara bērnu maiņu, jo baidās no atbildības lielmātes Elvīras priekšā. Respektīvi, tiek veikta bērna un viņa identitātes zādzība. Tŗīne kļūst pat Lieni – trūcīgu bāreni pie dzīviem vecākiem. Annuža uz laiku pamet Piebalgu, lai zīdainis paaugtos un vecāki to vairs nevarētu atpazīt.

Vai Annuža izaudzināja Lieni? Nē, Annuža atdeva bāreni Oļiņietei, kura arī uzaudzināja meiteni. Liene nebija nekāda nodzīta kalpone kā sērdienīte Baibiņa no Raiņa “Pūt vējiņi”, bet gan divu pagastu lepnākā meita un bagātākā līgava, jo pūru Oļiņiete deva kā savai meitai. Jā, līgavaiņos gribēja Lienei turīgus saimniekus, tādus, kādus būtu izvēlējusies savai meitai. Iet pie veca vīra mantas dēļ Lieni neviens nespieda, Prātnieks bija jauns cilvēks. Oļiņiete, starp citu, ir vienīgā sieviete romānā, kas vada saimniecību un kārto lietas, tā teikt, nodarbojas ar lauku uzņēmējdarbību ļoti patriarhālā sabiedrībā. Tajā laikā to sievietei nepiedeva, jo tas neiekļāvās sievietes sociālajā lomā.

Liene varēja precēties ar ko gribēja, viņas aizbildne bija Annuža, tikai tad nevarēja pretendēt uz Oļiņietes apsolīto pūru. Un atkal Lienas liktenī iejaucas viņas ļaunais ģēnijs Annuža, kura viņu aizved pie Kaspara, lai slepeni salaulātos. Kaspars iet bojā, Liene pārnāk atpakaļ Piebalgā, bet Oliņiete viņu atpakaļ nepieņem. Liene ir pieaugusi sieviete, kura ir izvēlējusies savu vīru un līdz ar to likteni. Oļiņietei nekādu pienākumu pret Lieni nav – audzēkne, ne meita. Viss beidzās ar Lienes ārprātu un nāvi. Annuža uz visu šo procesu aukstasinīgi noskatās (Toreiz bija mana sirds tā pārņemta, ka gribēju jau gandrīz izstāstīt visā ļaužu pulkā šo lietu, lai notiek ar pašu kas notikdams, bet Dievs vien laikam vēl savaldīja manu prātu). Rakstnieki vispār ir apbrīnojami konsekventi, radot Annužas tēlu. Ap viņu iet bojā visi: fon Staufenmuth ģimene (Ļiene un vecāki), Trīne/Liene, Kaspars un tiek izpostītā Oļiņu ģimene. Ne sieviete, bet Černobiļa…Fatālā nelaimes nesēja.

Romānā Annuža nodarītajā noziegumā atzīstās mācītājam pirms nāves grēksūdzē. No kristīgā viedokļa tā ir ļoti grēcīga grēku nožēla….Annuža nevis savus grēkus nožēlo, bet vairāk moralizē, cik briesmīgi Oļiņiete pret savu miesīgo meitu ir izturējusies. Tā teikt, ko tad viņa, Annuža, bet Oļiņiete gan ir baisa grēciniece. Pret miesīgu bērnu šitā! Bet Oļinietei viņas Trīnīte sadega tai briesmīgajā dienā. Jēzus sacīja: Tēvs, piedod viņiem, jo tie nezina, ko dara. (Lūkas 23:34). Oļiniete nezināja, bet Annuža lieliski zināja, ko viņa dara. Beigās Annuža vēl norīko mācītāju –“izstāstiet , mīļais mācītāj, šo manu briesmīgo noslēpumu pēc manas nāves Oļiņa mātei un lūdziet manā vietā no viņas piedošanu”. Atslēgas vārdi -pēc manas nāves un manā vietā. Tā ir Annužas pēdējā grandioza nekrietnība, jo, lai Oļiņiete pirms savas nāves vēl pamokās ar šito zināšanu…Luteriskajā baznīcā pirms laulībām ir rituālā frāze - Ja kādam ir kas iebilstams, tad runājiet tagad, vai arī būs jāklusē līdz Pastarai dienai. Tas nozīmē, ka jārunā, kamēr kaut ko vēl var mainīt vai glābt, bet pēc tam ir jāgaida uz Lielo Tiesu, kad visi ar visiem par visu izskaidrosies.

Filmā ”Mērnieku laiki” (1968.g.) tā ir ļoti patētiska aina pie kapsētas vārtiem, kur Annuža (Lūcija Baumane) ļoti dramatiski atklāj Oļiņietei (Elza Radziņa), ka Liene vispār bija viņas meita. Tikai patiesības atklāšana notiek tikai Lienes nāves, kad jau vairs nekas nav labojams. Drosmīgi no Annužas puses būtu bijis atklāt patiesību, kad Liene vēl bija dzīva, jo visticamāk Oļiņietes mātes sirds atmaigtu, zaudēto un apraudāto bērnu atgūstot.

Romānam “Mērnieku laiki” ir bijuši daudzi iestudējumi un ekranizācijas, bet, vai kaut kur Annuža ir negatīvais tēls? Latviešiem vispār ir kādas pretenzijas pret Annužu? Pret Oļiņieti gan. Viņa joprojam ir visvairāk piesauktais negatīvais tēls. Bet, ja tas notiku ar jums un jūsu bērnu? Jā, romānā Oļiņietei ir tādi spīvi teksti, bet, vai jauna māte, kuras acu priekšā dzīvs sadeg viņas mazulis, var palikt pilnīgi psihiski adekvāta. Tagad visi sociālie mediji pilni ar jaunām mammām, kurām pirmsdzemdību depresija un pēcdzemdību depresija, un vienkārši depresija no bērniem. Jā, ir bauslis, kas aizliedz Dieva vārdu veltu valkāšanu, bet Oļiņietei nebija ne antidepresantu, ne psihoterapeitu, bet kaut kur bija jāatrod spēks katru rītu piecelties, lai slauktu govis un dotu saimei brokastis. Oļiņietei pat pietika dvēseles spēka bāreni izaudzināt. Nekur romānā nav norādes ka pret Lieni būtu slikti izturējušies, vienīgais strīds bija par vīra izvēli.

Brāļu Kaudzīšu “Mērnieku laiki” ir tikai romāns. Tas ir izdomāts stāsts, bet latviešu attieksme pret Annužu un Oļinieti ir zīmīga. Tā precīzi atspoguļo nacionālo raksturu. Tas paskaidro, kāpēc vēlēšanās vienmēr tiek ievēlētas “Annužas’’. Skaisti vārdi, kur aiz svētulīga izskata tiek paslēpti melni darbi un nelietīga, savtīga daba. Klusie kaitnieki . Tā rezultātā gan sabiedrībā, gan valstī ir krīze.

Minētais romāns ir vērtīgs tieši kā spilgtu latviešu arhetipu albums. Kādreiz Taisnība iztirzās gan mūsu laiku politikas Ķenčus, Pāvulus, Švaukstus, Pietuka Krustiņus un Prātniekus, bet šoreiz identificēsim, kurš no aktuālajiem politiskajiem darboņiem visvairāk atbilst arhetipam “Annuža”.

Annužas balvas ieguvējs neapšaubāmi ir Latvijas aizsardzības ministrs Andris Sprūds, kuram Ukraina ir projekts, kuram Latgales autonomija ir apspriešanas vērta, kurš ir izdzinis no AM kompetentos un Latvijai lojālos virsniekus un darbiniekus, kurš kā vienīgo savu sasniegumu demonstrē sieviešu kareivju termoveļas prototipu izstrādi, bet kurš bļauj uz darbiniecēm sievietēm, kura ministrēšanas laikā ir sabotēta visa Latvijas militārās rūpniecības un infrastruktūras attīstība. Andris Sprūds tā pat kā Annuža līdz pēdējam melo, sagroza patiesību un nav gatavs atzīt kļūdas. Persona, kam ir izcili zemi morālie principi, bet, kurš ir iemācījies runāt pareizās frāzes. Katru dienu melo sev un visai sabiedrībai par sevi. Gļēvs, vājš cilvēks, kurš izmanto izdevību, lai tiktu uz augšu dzīvē, bet tā vārdā ir gatavs pazemot, piemānīt, pīt intrigas.

Bet kur “Annužas” nostaigā, tur zāle vairs neaug…