Ko darīt ar ANO?

Karš Ukrainā ir aktualizējis jautājumu par Apvienoto nāciju organizācijas jēgu un eksistenci. ANO izveidoja Otrajā pasaules karā uzvarējušās valstis ar mērķi padarīt šo organizāciju kā noteicošo miera un stabilitātes nodrošināšanā pasaulē. Jau Aukstā kara pilnbriedā bija redzams, ka šī organizācija īsti nevelk, bet kādu laiku tā spēja kaut cik agonēt. Pēdējos gados ANO degradējās arvien vairāk līdz karš Ukrainā būtībā ir pielicis punktu kaut cik jēdzīgai šīs organizācijas eksistencei.

ANO ir kļuvis par apsmiekla un nevarības simbolu, jo ar savu nespēju adekvāti reaģēt uz konfliktiem pasaulē ir sevi diskreditējusi un izsmēlusi. Krievijas rīcība Ukrainā un starptautisko tiesību, kā arī ANO mezspēja un pat brīžam „spēlēšana” par labu agresoram ir radījusi lielu jautājumu par šīs organizācijas eksistences jēgu.

Visā šajā kontekstā diezgan komiski izskatās Latvijas Republikas ārlietu „politika”, kas spītīgi cenšas neredzēt ANO nāvi, bet par visām varītēm cenšas iekļūt ANO Drošības padomes mainīgo valstu sarakstā. Nav īsti izprotama šī cenšanās? Kādi ir Latvijas vai pareizāk sakot ārlietu ministrijas mērķi? Varbūt nemaz tādi mērķi nav?

Pasaule ir stadijā, kad saprot, ka mūsu acu priekšā mainās pasaules kārtība un šī brīža pasaules drošības un starptautisko tiesību arhitektūra tiek pilnībā demontēta. Šobrīd mēs vēl nezinām kāda tā būs, jo tas lielā mērā ir atkarīgs no tā kā beigsies karš Ukrainā un kas sekos pēc tam. Bet skaidrs ir tas, ka nekas vairs nebūs tā kā bija iepriekš, jo Krievija un arī Ķīna ir izlēmušas, ka tās ir gatavas fundamentāli ietekmēt šī brīža pasaules kārtību.

Kā reaģēs rietumi? Joprojām izliksies, ka viss ir pa vecam? Tas vairs nav iespējams, jo esošie drošības un starptautiskās kārtības mehānismi nestrādā. Ir sācies cits laikmets! Arī Latvijai ir jābūt gatavai nevis ar visām varām turēties pie slīkoņa (ANO), bet būt proaktīvai un iesaistīties diskusijā par to kā dzīvot tālāk šajā pasaulē. Šī ir tēma, kas ir jānoliek dienaskārtībā un par to ir godīgi jārunā.

ANO šobrīd ir kā slimnieks, kurš ir pieslēgts pie mākslīgās elpināšanās. It kā dzīvs, bet reāli nefunkcionējošs. Gribam vai negribam, bet šī organizācijas pārskatāmā nākotnē beigs savu eksistenci. Vai Latvijas valstij ir plāns kā dzīvot jaunā realitātē?