Latvijas aizsardzības ministrs Andris Sprūds – joprojām nekonkrēts un apjucis

Šā gada 29. janvārī Latvijas Republikas aizsardzības ministrs Andris Sprūds sniedza interviju AM medijam „Sargs”. Intervija tika veidota tā, ka ministram jautājumus varēja uzdot interneta tiešraides skatītāji.    

Interesants bija ievadvideo, kurā ļoti īsi propagandas stilā tika izklāstīts AM plāns apbruņojuma iegādei un citām darbībām fiziskās aizsardzības nodrošināšanai tuvāko gadu laikā. Secinājums – pirksim daudz, raksim, vilksim dzeloņdrātis un attīstīsim tehnoloģijas. 

Ministram tika jautāts, kāda tad paliek nostāja saistībā ar pretpersonāla mīnu pielietošanas aizliegumu, kam pievienojusies arī Latvija. No atbildes var secināt, ka šīs klases mīnas mums ir un būs, par pielietošanu lems atkarībā no nepieciešamības, kas skan gana loģiski. Turpinājumā, atbildot uz jautājumu, ko darīsim, ja pretinieks veiks mūsu teritorijā distances mīnēšanu, ministrs izplūda stratēģiskā domas lidojumā. Mūsu plānos esot pretinieku apturēt jau preventīvi tā teritorijā, izmantojot tāldarbības raķešu sistēmas u.c. līdzvērtīgus ieročus. Kontekstā ar ministra pausto iztēlojamies šādu scenāriju:  ir  apmēram 2030. gads, pie Latvijas vai visu Baltijas valstu robežām sapulcinātas Krievijas Bruņoto spēku kaujas grupas, tiek draudēts ar iebrukumu, draudēts distancēti mīnēt teritoriju. Mēs precīzi zinām kur atrodas kaujas līdzekļi, kas to var paveikt un veicam triecienu pa pretinieku. Tas atturas no tālākas darbības. Kāpēc 2030. gads – tāpēc, ka tad mums kaut kas tāldarbīgs būs jau iegādāts. Kāds būs Krievijas plāns 2030. gadā, kādas būs spējas, kādu karadarbību tā vēlēsies īstenot, ja vispār vēlēsies – tik tālu ministrs nevērsās.    

Turpinājumā ministrs atbildēja uz jautājumu par nesen notikušajām iepriekš neizziņotajām mācībām. Atbilde bija gara, taču konkrēti uz jautājumu tā skanēja īsi – kopumā labi. Lai izskatītos pilnīgāk, ministrs skaidroja, ka šajos gados ir nolaista rezervistu sagatavošanas sistēma (atgādināsim, ka Krievijas militāras ekspansijas sākās 2008.gadā Gruzijā, kas bija signāls jaunam draudīgam pavērsienam kaimiņvalsts politikā), bet spēkā esošā aizsardzības koncepcija paredz sagatavot 61 000 rezervistu, kas varētu stāties pretī ienaidniekam ar ieroci rokā. No šī skaita ātras reakcijas spēkus sastādīs 7000 karavīru, un 30 000 būs vispārējā rezerve. Tas kopā sastāda 37 000 karavīru, kādā statusā būs vēl 24 000, ministrs neskaidroja. Starp citu, intervijas turpinājumā ministram tika uzdots jautājums, kā viņš plāno sasniegt šo 61 000. A.Sprūds skaidroja, ka 2028.gadā jāsasniedz 31 000. Tas notikšot palielinot Zemessardzi, profesionālo dienestu, bet būtiskākais avots esot Valsts aizsardzības dienests, no kā 2028.gadā jau varēs sakomplektēt 7000 – augstas gatavības rezervi, kas būs daļa no 31 000. Tālāk nedaudz nesaprotami – „un, savukārt, uz tā bāzes jau tālāk veidojas šīs ... šīs vispārējās rezerves, līdz ar to kas nāk klāt šie 30 000 pie šī 31 000, līdz ar to veido šo 61 000”. Jāsaprot, ka šobrīd ir 30 000 iesaukt gatavu rezervistu....vai kā?   

Tālāk sekoja jautājumi saistībā militārās produkcijas ražošanas iespējām Latvijā. A.Sprūds kā ierasts atbildēja gari un plaši, taču konkrēta informācija visnotaļ nelielā apmērā. Vairākkārt tika pieminēts bruņutransportiera Patria ražošanas lokalizācijas projekts un gatavotā artilērijas munīcijas ražotnes atklāšana kā veiksmes projekti. Jāatzīmē, ka šī brīža situācijā, kad notiek aktīva artilērijas darbība Ukrainas teritorijā, munīcijas ražošanas jaudu palielināšana Eiropas Savienībā uzskatāma par pozitīvu.  

Aizsardzības ministram kāds no skatītājiem uzdeva jautājumu par to kāpēc informācija par droniem, kas tiek piegādāti Ukrainai ir slepena, bet tas, ko darīs Valsts aizsardzības korporācija nav slepena. A.Sprūds gari un plaši stāstīja, cik svarīgi rūpēties par dronu ražotāju drošību, lai pretinieks nezinātu, kuri tad ir tie ražotāji, kas ražo dronus priekš Ukrainas bruņotajiem spēkiem. It kā jau taisnība, bet skan nedaudz bērnišķīgi, jo Latvija ir maza un visi, kas darbojas militārajā industrijā, ļoti labi zina, ko kurš ražo un šie dronu ražotāji ir publiski zināmi. Tajā pašā laikā attiecībā uz Valsts aizsardzības korporāciju un tās plānoto darbību artilērijas munīcijas ražošanā A.Sprūds nesaskata nekādus drošības riskus izpaužot pilnīgu visu informāciju līdz sīkākajām detaļām. Piemēram, pagājuša gada intervijā ziņu aģentūrai LETA A.Sprūds mūsu ienaidniekam (Krievijas Federācijai) sniedza visu nepieciešamo informāciju par artilērijas munīcijas ražošanas plāniem.  

Citēsim ministra kungu: “Pati rūpnīca sāks darboties no 2026. gada, kad mēs plānojam saražot 50 000 modulāro lādiņu gadā. Rūpnīcas potenciālā atrašanās vieta jau ir izvērtēta, un tā ir Iecavas pagastā Bauskas novadā, bet mēs joprojām esam arī sarunās ar pašvaldību, kas vēl ir jānoslēdz. Protams, būs vēl papildu izdevumi par izejvielu iegādi, un izejvielu iegāde šobrīd pasaules tirgos ir ļoti sarežģīta, jo ir liels pieprasījums un tās ir ierobežotā apjomā. Ir paredzēts, ka mēs izejvielas iegādāsimies no mūsu partneriem Itālijā. Mēs runājam par modulāro pulvera lādiņu. Sākotnēji to varēja saukt par sprāgstvielu bloku. Ir šāviņš, kas tiek ielādēts artilērijas iekārtā, un tad ir modulārais pulvera lādiņš, kas iedod papildu jaudu šāviņam. Kā jau es minēju, tad papildus būs izejvielu iegāde, un mēs šeit runājam par aptuveni 15 miljoniem eiro vienam gadam. Taču, protams, viena lādiņa izmaksas ir mazākas nekā cena, par kādu var pārdot saražoto produktu.”  

Būtībā šajos dažos teikumos A.Sprūds Krievijas Federācijas izlūkošanai iedevu visu nepieciešami informāciju, kas tai ir jāzina par šo projektu: laiks (2026.g.), vieta (Bauska, Iecavas pag.), apjoms (50 000 lādiņi gadā), veids (modulārais pulvera lādiņš), izejvielu piegādātāji (Itālija), izmaksas (15 mlj EUR vienam gadam).  

Ja tā nav slepenas informācijas nopludināšana pretiniekam, tad, kas tas ir? Pēc šīs informācijas saņemšanas mūsu pretinieks jau var plānot aktīvas pretdarbības šim projektam, jo visu nepieciešamo informāciju ministrs viņiem ir jau sniedzis. A.Sprūds piesedzas ar to, ka sabiedrībai esot jāzina kā tiek tērēti valsts līdzekļi. Cik cēli skan, jo attiecībā uz citiem projektiem, kas ne tuvu nav tik sensitīvi, A.Sprūda atklātība pazūd. Normālā NATO valstī par šādas informācijas nopludināšanu pretiniekam būtu jāsēž ilgi gadi cietumā. A.Sprūdam jāsaprot, ka viņš nevada bulciņu cehu, bet aizsardzības resoru un mēs būtībā atrodamies jau kara stāvoklī. Līdz ar to šāda kalibra amatpersonām būtu jādomā, ko runā. Vai A.Sprūda kungs ir noklausījies lekcijas par to, kas ir klasificēta informācija un kā ar to jārīkojas?   

Kas attiecas uz pārējo ministra teikto, tad runas plūdos tika pieminēta nepieciešamība ražot vai daļēji ražot Latvijā visu, sākot no pārtikas un beidzot ar kājnieku kaujas mašīnām. Rodas tīri ziņkārīgs jautājums – ja NBS radās jau 1991. gadā, tad līdz 2024. gadam nav rasts dzīvotspējīgs risinājums kā tos apgādāt ar lauka pārtikas komplektiem un apģērbu. Varbūt atliek tikai uzturēt un pilnveidot jau esošo un nemesties jaunos eksperimentos un manipulācijās ar piegādātājiem?   

Skatītāja jautājums, acīmredzot no Zemessardzes, par droniem par 20miljoniem EUR, kas 2024. gadā tikuši iegādāti – kāpēc Zemessardzē šie droni joprojām nav pienākuši, bet mācībās izmanto pašu iegādātos. A.Sprūda komentārs – 2000 droni iegādāti dronu armijai, jau nonākot vienībās. Aritmētiski sanāk, ka viena drona cena sastāda 10 000 EUR, kas ir ļoti augsta cena. Zināms, ka Ukrainā kvalitatīvus izlūkošanas lidmašīnu tipa dronus var iegādāties par 1000 EUR. Kas ir Sprūda droni?  Kur tie ir? Parādē mēs tos neredzējām...  

Kopumā intervija atstāja lielu nekonkrētikas sajūtu. Šobrīd jau nav tā, ka NBS nav nekādu tehnoloģiju. Turklāt Latvijā dislocēti sabiedroto spēki, kam ir dažādas spējas un tāpēc jau viņi te ir, lai papildinātu kopēju aizsardzības kapacitāti. Jau Arta Pabrika laikā dzīšanās vārdos pēc iespējām iegādāties Himars reaktīvās artilērijas sistēmas mudināja uz domu, ka esot ministra amatā uz zemes notiekošais kļūst neredzams. Vēl A.Pabrikam amerikāņi nodemonstrēja, ka Himars palaišanas iekārtu pielādētu var atvest ar lidmašīnu un turpat no lidlauka palaist raķetes. Varbūt vajag plānot šo spēju „sarunāt” no sabiedrotajiem, un pašiem attīstīt aktuālākas spējas? Piemēram, kaujaslauka medicīnas nodrošinājumu. Kāda līmenī šobrīd ir katra Zemessardzes bataljona kaujas lauka medicīnas nodrošinājuma spēja, A.Sprūda kungs?   

Tas ko pauda A.Sprūds pārsteidza ar lielo vispārīgās informācijas plūsmu un niecīgo konkrētiku. Katra atbilde bija gara, bet iznākums – informācija vēlmes formā – mums vajag, jāinvestē, jāsadarbojas, jāstrādā ar tehnoloģijām, bet konkrēti izdevušies projekti vai konkrēti plāni tik pat kā nav.    

Sāpīgākais jau šķiet tas, ka ministrs nepiemin pat nieka prognozi, ko no Krievijas varētu sagaidīt pēc pieciem, kaut vai pēc desmit gadiem. Krievija ir vienīgais iemesls, kādēļ šie aizsardzības plāni tiek veidoti un būvēti. Varbūt aktīvā karadarbība notiks tikai ar tālvadības sistēmām gaisā, uz zemes? Varbūt tas būs terors kā pret Ukrainu un kaujas līdzekļiem no grūti konstatējamām pozīcijām? Varbūt Krievija izmantos iekšējās spēkus ficiorbana stilā?    

Ko šobrīd darīs jūras spēki, ja krievu Baltijas flotes sargkuģis, vai divi, Latvijas ekonomiskajā zonā atradīsies pie zemūdens infrastruktūras un tur uzkavēsies. Viens kaut ko dara, otrs piesedz... Tas būtu tas, ko gribētos dzirdēt no aizsardzības ministra.   

Pilna video intervija ar LR Aizsardzības ministru Andri Sprūdu

Info gūts no Sargs.lv raksta