Latvijas izglītības sistēmas spožums un posts – vai ir kāda cerība?

Situācija Latvijas izglītības sistēmā ir katastrofāla un skumjākais, ka nedz pati izglītības sistēma, nedz Izglītības ministrija, nedz parlaments par to īpaši neuztraucas. Daudzas no mūsu valsts un sabiedrības problēmām rodas nekvalitatīvā izglītības sistēmā. Būtībā šobrīd tiek aprakta Latvijas nākotne, jo mūsu izglītības sistēma katastrofāli atpaliek no vadošajām pasaules valstīm un mūsu atpalicība pieaug ar katru gadu.

Mēs, „Taisnība”, mēģinājām paanalizēt kaut cik pieejamos datus par Latvijas izglītības sistēmu un balstoties uz datiem izdarīt secinājumus. Jāatzīst, ka dabūt kvalitatīvus datus par to, kas notiek mūsu izglītības sistēmā jau ir milzīgs izaicinājums.

Nav jau tā, ka pilnīgi nekādi dati par skolēnu sekmību nebūtu pieejami ļoti vispārinātā, izlīdzinātā, pārsvērtā, lai kaut cik spētu nomērīt „slimnīcas vidējo temperatūru”. Kopumā visā izglītības sistēmā valda noklusēta problēmu noliegšana. Vienīgais, ko dzirdam jau krietnu pusgadu - lielākā problēma ir nepietiekoši izvērsta vērtēšana. Līdz ar to pārdesmit miljoni vajadzīgi tādas īpašās vērtēšanas izstrādei, apdomāšanai, testēšanai, pārdomām, un ko tad vēl var gribēt, jo sen jau sācies Eirofondu nākamais apguves periods.

Tomēr laiku pa laikam dažas izmantojamas ziņas nonāk te par valsts pārbaudes darbiem,1 par OECD valstu izglītību (bērnu un pieaugušo zināšanām, lasītprasmi utml.),2 te nezināmas izcelsmes dati nonāk dažādos skolu reitingos un izvērtējumos, bet visbiežāk sociālajos tīklos, kur vecāki tomēr dalās ar savu ne vienmēr pozitīvo pieredzi. Un maz tur glaimojoša par mācību procesu un skolēnu zināšanām.

Viss kā vienā teātrī – skolā izliekas, kāds kaut ko māca, citu tur pat ir tajās lomās, kuriem jātēlo, ka ne tikai jauki laiku pavada, bet arī mācās, un tad skatītāju pūlis visapkārt pasīvos skatītājos un aktīvos spriedelētājos un vērtētājos. Un cik jauns administratīvai klusums par sistēmas vienīgo rezultātu- skolēnu zināšanām (naivais viedoklis). Te gan arodbiedrībai ir savs skatījums – skolas ir vajadzīgas tikai kā arodbiedrības biedreņu darbavietas un algas saņemšanas punktiem, bet Izglītības ministrijas ierēdņu ordai - datu apkopošanai, pārdomām un jaunu iniciatīvu ģenerēšanai. Dabiska daudzveidība.

Olimpiādes – iespēja redzēt tendences

Vispārējās izglītības iegūšanas laikā skolēni (izglītojamie) var piedalīties mācību olimpiādēs. Tās ir vairākos mācību priekšmetos, un katra šāda olimpiāde tiek realizēta trijos līmeņos (skola, novads un valsts). Labākie no labākajiem tiek atšķiroti, labāko sasniegumu sniedzējiem ir pieejama papildus apmācība un sagatavošanās startam, jo tas nav zibakciju vai TV populāro skolēnu šovu līdzinieks. Te viss nopietni, un pretendē ne tikai uz atzinībām, bet krāj punktus skolu izvērtēšanai un reitingiem, un rāpšanās uz to Burtnieka pili prasa lielas pūles no visiem.

Nemiera cēlājs ir viens no šādas mācību olimpiādes līdzdalībniekiem organizatoru pusē - Jauno ģeogrāfu skolas prezidents Uldis Klepers. Ģeogrāfijas olimpiādes novadu posms notika 4. februārī, tajā piedalījās 1286 skolēnu visā Latvijā. Kopumā 36 jaunieši ģeogrāfijas olimpiādē uzķērās uz visiem izmestajiem „āķiem”, un žūrija pēc rūpīgas pārbaudes viņu rezultātus anulēja. Vēl par 60—70 darbu autoriem krīt šaubu ēna, jo viņi pilnīgi precīzi atbildēja uz mazāku skaitu kontroljautājumu.

Troksnis pilnīgi nevietā un plašāks raksts ir žurnālā „Ir”, kur drošības pēc šādam saturam ir jābūt maksas, nesmukums vēl sanāks, ja par daudz te lieki runās. Sadomāsies vēl par daudz - pajukuša valdība jau tā neturas kopā, un nāk pašvaldību vēlēšanas ar gaišākas nākotnes skatīšanos.

Fiksētajam notikumam ir vairāki aspekti, varbūt vispirms par diviem.

Administrtartīvi skolas ir pašvaldību iestādes. Tas nav spējušas savās iestādēs nodrošināt atbilstošu olimpiādes norisi, lai arī Nolikums ir ļoti skaidrs un aprakstīti ir ļoti skaidri. Arī novērotāju loma un atbildība.

Uzdevumu veidotāji ir atgriezušies pie senās prakses ar šķērsjautajumiem un apzināti izveidotiem jautājumiem uz kuriem nav iespējams sniegt korektu atbildi. Tā ir sena “špikošanas “ izķeršanas prakse, tomēr prasti augstskolās. Te arī jautājums olimpiādē par Ogres novada iedzīvotāju skaitu pat ar 10% kļūdu būtu izcils, bet 15 skolēni sniedz precīzu atbildi no neatjaunotas Vikipēdijas lapas ar 100% precizitāti - savulaik te dzīvoja 57 689 persona. Apbrīnojama gaišredzība- ir talantīgi jaunieši, citādi jādomā, ka šī vietne olimpiešiem ir bijusi pieejama lēnākā ceļā caur mājas lapu vai īsceļā - palīgā ņemot mākslīgo intelektu. Nevienu no šiem ceļiem neparedz Olimpiādes nolikums. Gan skolas pašas tiks galā ar saviem “gaišreģiem”, un jācer, ka arī ar satracinātiem vecākiem.

Pavisam cita lieta ir pieaugušie - skolu administrācija un skolotāji, pieaicinātie novērotāji, un tas nav tikai pašvaldības un arodbiedrības parunāšanās jautājums. Nav pamata domāt, ka šajās skolās pēc pāris mēnešiem drīkst organizēt un realizēt centralizētos eksāmenus. Nespēja godīgi organizēt zināšanu pārbaudes ir uzskatāmi demonstrētas. Pretējā gadījumā šo skolu beidzējiem augstskolās ir jāorganizē maksas uzņemšanas eksāmeni, jo nedrīkst būt ticība izdotajiem sertifikātiem, atestātiem un to iegūšanas veidam.

Šādējādi konkrētās skolas ir demonstrējušas savu nevēlmi turpināt līdzdalību mērķprogrammas attīstībā izglītības iestādes un ir vismaz uz gadu izslēdzamas no jebkāda papildus atbalsta saņemšanas no IZM realizētiem projektiem un mērķprogrammām. Rīgā tas ir 95., Zolitūdes, Rīgas Ukraiņu vidusskola, Grīziņkalna vidusskola, 25., 15.,34., Juglas vidusskola, Poļu vidusskola, privātskola „Latreia”

Skolēnu zināšanu sadaļa

Ne grama briesmīgā STEM, jo kā gan spēj vienā galviņā paturēt tās daudzās grāda nozīmes, kur tie pieaugušie visu sajaukuši – te temperatūra, te alkohols, te ģeogrāfiskās koordinātas, un tad ģeometrija, kur vēl tie grādi jāatšķir no radiāniem, kur tad vēl zinātniskie grādi un vēl nezin kas. Un kas gan vēl nav citos priekšmetos.

Olimpiskā kustība ir brīvprātīga. Treniņi, pirmskvalifikācijas pārbaudes. Iztrūkst tikai biometrisko parametru un aizliegto vielu kontrole, Olimpiešu gatavošana un sacensību organizēšana individuālos sporta veidos un arī summārās daudzcīņās (dalība vairākos sporta veidos) ir prestiža lieta, jaunietim ir iespēja izcelties, gūt pašapliecinājumu savām spējām, iegūt priekšrocības uzņemšanai augstskolās, bet ministrijas organizatoru strādātgribu uztur Eiropas Sociālā fonda Plus projekts Nr. 4.2.2.3/1/24/I/001 “Pedagogu profesionālā atbalsta sistēmas izveide”.

Lai gan skolas (3. līmeņa) un novada (2. līmeņa) olimpiādes rezultāti ir pieejami katrā skolā nozīmētai personai, novada pašvaldības izglītības pārvaldei un vēl virknei administratoru- visur pilnīgs klusums. Laiki tādi nedroši trokšņainā vidē, tā ka arī skolas elektroniskajā žurnālā tiek ievietoti tikai tie rezultāti, kas ir īpaši labi. Par pārējo labāk lieki neizpausties, lai labāk runā lielie ierēdņi un politiķi tur tālajā Rīgas nomenklatūrā.

Neapskatot konkrētas pašvaldības un to nespēju uzturēt olimpisko kārtību savās iestādēs, kāda tad aina valstī kopumā pēc zināšanu snieguma. Olimpiešiem ģeogrāfijā bija iespēja iegūt 200 punktus un augstākais sniegums ir ar 159,3 punktiem, kas ir spējis pārvarēt 6/8 latiņu. Pārējiem gan sniegums ir vājāks ar vidējo punktu skaitu 75,1.

Geogrāfijas olimpiādes 2. līmeņa (novadu) sniegumu sadalījums

Dati ir pārliecinoši - pat pusi no pareizām atbildēm spēja sniegt nedaudz vairāk par 10% olimpiešu. Savukārt centralizētā eksāmena „nabadzības apliecības” slieksni (15%) nesasniedza aptuveni tie paši nedaudz vairāk par 10%. Arhaiskā domāšanas veidā varētu iedomāties, ka olimpiešiem vajadzētu būt ar sniegumiem vismaz 95-98% līmenī un doties uz olimpiādi varētu posties pārliecībā, ka iegūs vismaz 80%. Šāda situācija ir izveidojusies, jo skolā, kur viss ir vērsts uz nevalstisko organizāciju uzturētās pārliecības, ka zināšanu iegūšana un uzrādīšana ir tikai tāda zibakcijas nozīme visādi citādi iekļaujošā un jauka laika pavadīšanas vidē. Arī olimpiādēs galvenais ir līdzdalība, un „uzvar viens, bet iegūst visi”. Cik moderni, gluži kā pēc sekmīgi apgūtiem miljoniem un vēl sekmīgāk aizmirstiem kompetenču izglītības saukļiem. Nesanāca no ASB imigrantu skolām pārņemtais un Eiropas speciālās skolās aprobētais.

Vai nezināšanu demonstrācija olimpiādes šovā ģeogrāfijā ir kaut kas unikāls un attiecas tikai uz šo mācību priekšmetu, būtu jājautā novadu izglītības pārvaldēm pēc konkrētākiem datiem pa skolām un priekšmetiem. Nav jau jāzina personīgā informācija par skolēnu, bet skolām un klasēm (klašu grupām), kas nekādi nav slēpjama zem sensitīvo datu direktīvas un likuma. Tikai kustību nekādu, jo citos mācību priekšmetos olimpiešiem jau negāja labāk un galu galā raksturo pašvaldības dibinātās skolas kvalitāti – zināšanas, kuras skolēns ir spējīgs uzrādīt. Un tās aizvien straujāk krītas visas valstī, jo pašvaldību realizētās skolu tīkla un atsevišķo skolu reorganizācija nedod vismaz mērāmus uzlabojumus uzrādītās zināšanās. Visa tā skolu tīkla reforma pašvaldībās ir tikusi realizēta pēc labāk zināmās receptes – kaut kas jādara, kaut ko arī darīsim. Tomēr to turpināt un vēl no valsts puses balstīt ir drošs ceļš uz vēl nepilnīgākām un vājām skolēnu zināšanām.

Kādus rezultātus novada līmeņa olimpiādēs uzrādīja cīnītāji - pavisam īsti Betmeni un Kaķu sievietes. Nestrīdēsimies par skaitļiem, jo vairumam no priekšmetiem joprojām ir apelācijas laiks un detaļās var būt izmaiņas. Piemēram, fizikā 9. klases olimpieši vidēji ieguva 11,51 punktu no 30 iespējamiem, 10. klases olimpieši- vidēji 7,82 punktus, no 11. klases- 10,38, bet augstāko sniegumu guva 12. klases olimpieši - vidēji 3,84 punkti no 30 iespējamiem.

Nav te nekādas kļūdas – patiešām 12. klasē olimpieši fizikā spēja uzrādīt izcilāko sniegumu.

Vairāk nekā beztabildīgi te trokšņo SAF Tehnikas Valdes priekšedētājs un dalībnieks neskaitāmās padomēs, komisijās ar ideju par centralizēta eksāmena ieviešanu vidusskolā- cik te skolēnu to spēs nokārtot, ja patiesie olimpieši vidēji te nesasniedz 14%. Par to noteikti kādu īpašo projektiņu noteikti var realizēt ministrijā, kur enerģisku salmu kūlēju un atprātotāju nekad nav trūcis. Trūkst tikai zināšanas skolēniem un tās nepieaugs pieaugušo apgūtajos projektos.

Nedaudz gaišāks skats uz skolēnu – olimpiešu sniegumu bioloģijas olimpiadē. Šajā disciplīnā 9. klasē izcilnieki no 120 punktiem vidēji ieguva 61,8 punktus, 10. klasē - 67,7 punktus no 119 iespējamime, 11. klasē - 52,6 punktus no 119 iespējamiem, bet 12. klasē 44,9. punktus no 120 iespējamiem. It kā aptuveni pusi jautājums te olimpieši ir spējuši atbildēt, bet pats raksturīgākais tomēr ir nepārprotama tendence- vidusskolā zināšanu kvalitāte tiek zaudēta ar katru nākamo klasi. Iespējams, ka tas nav gluži vidusskolas mācību programas uzdevums.

Līdzīgi rezultāti un tendence ir ķīmijas mācību priekšmetā, kur olimpieši 9. klasē ieguva vidēji 26,7 punktus no 55; 10. klasē – vidēji 16,9 punktus no 47; 11. klasē -8,5 punktus no 48, bet 12. klasē – vidēji 12,9 punktus no 58 iespējamiem. Šajā sporta discipīnā arī skaidri redzams, ka augstskolā drošāk tomēr ir uzņemt 9. klasi beigušos, tomēr drošāk, ka sākotnējās zināšanas ķīmijā netiks pavisam zudušas vidusskolā.

12. klases olimpiešu sniegumu sadalījums ķīmijā novadu līmena olimpiādē

STEM abreviatūrai ir astigmatiska ietekme, vai vismaz trusīša sindroms kobras priekšā. Kādi tad olimpiskie rezultāti citās jomās. Varbūt vēsturē, kuru īpaši dalījām un apvienojām dažādu projektu un patriotiskas pārliecības rezultātā. Tā 8., 9. klases olimpieši vidēji spēja sasniegt 31,0 punktu atzīmi no 60 iespējamiem, bet 10., 11., 12. klases izcilības vidēji sasniedza 68,3 punktus no 126 iespējamiem. Kaut kā nav iedvesmojoši, pat ja spekulatīvi piešķiram skaitliskām vērtībām kādas emocijas vai emocijzīmes.

Arī latviešu valodā un literatūrā olimpieši nav saņēmusies kalnus gāzt un par pirmo pārbaudes daļu 8. un 9. klases sportisti vidēji saņēma 30,4 punktus no 54; 11. un 12. klases olimpieši vidēji saņēma 37,0 punktus no 65 iespējamiem.

Salīdzinoši labāk sekmējies angļu valodā, kur 4.-6. klašu grupas skolēni vidēji uzrādīja 39,6 punktu sniegumu no 72 iespējamiem; 7.-9. klašu grupā vidēji tiks iegūts 61 punkts no 90 iespējamiem, bet 10.-12. klašu grupā vidēji iegūtu 73,9 punkti no 132 iespējamiem.

Olimpiāde ir spēju demonstrēšana un apgūto zināšanu visai jutīgs indikators, tas ir visai uzskatāms daudzo izglītības transformāciju un modifikāciju lietderības radītājs. Skaitliskie dati norāda uz labāko skolēnu visai pieticīgām zināšanām, ko sabiedrībai nevajadzētu uzskatīt par pieņemamu, bet redzamās tendences par tikpat nopietnu draudu kā skolēnu iztrūkumi pirmajā klasē jau pēc dažiem gadiem.

Daudziem varbūt ir ērti, ka bērni ir pietiekoši aizņemti skolā, kur tiem tiek nodrošināta bērnības paildzināšanu ar tai raksturīgo dzīves uztveri par rotaļu, kur vieta sistemātiskas mācību vielas apgūšanai ir pakārtota. Gadu gaitā tādu to ir veidojušas sabiedriskas organizācijas, dažādu projektu blaknes, vecāku būtiska iejaukšanās mācību saturā un tā mācīšanas intensitātē, nevietā piemērotas bērnu tiesības un atbildības trūkums par mācību rezultātu (sekmēm), kā arī desmitiem vēl citu nozīmīgu ietekmju. Nav pamats domāt, ka mācību priekšmetu olimpiāžu un centralizēto eksāmenu rezultāti būs augstvērtīgāki, būtiski nemainot izglītības sistēmas pašus nozīmīgākos elementus, un šī pārmaiņām ir jābūt saprotamām skolēnu vecākiem un skolu dibinātājiem, kas līdzšinēji nav noticis.

Skolu dibinātāju dekoratīvās un administratīvās izmaņiņas varbūt ir pirmais visai pieticīgais solis skolu reformā, bet olimpiāžu rezultāti norāda uz veikto reformu visai ierobežotu pozitīvu ietekmi - olimpiādēs uzrādītās zināšanas ir ļoti vājas.

Kas tālāk?

Tik tālu nolaisto sistēmu labot sākt ar pašas ministrijas un tās aģentūru personāla nomaiņu, var uzņemties tikai tāda persona, kas gatava sekot Motrosova piemēram un mesties uz ambrazūras - mūžam neaizmirsīs un nekad neatcerēsies. Esot pilnīgi gatava arī kāda brīvprātīgā.

Mazāk brīvprātīga ir atbildīgā Saeimas komisija- Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisija, kur deputātiem ir visas iespējas pastāvīgi iepazīties ar reālitātēm izglītība un veikt atbilstošus labojumus likumos un pārraudzīt ministrijas darbu. Tomēr tas tā nenotiek, vismaz kamēr komisiju vada Agita Zariņa-Stūre ar saviem priekšstatiem, kas skolā sasniedzams (ar to saprotot skolu kā iestādi, nevis skolēnu iegūtas zināšanas). Vēl savdabīgāki ir komisijas citu deputātu (Antoņinas Ņenaševas, Jekaterinas Drelingas, Līgas Kļaviņas, Ilzes Indriksones, Līgas Ginteres u.c.) priekšstati. Un tikmēr tas dzirnavas tik maļ un maļ mūsu bērnu nākotnes izredzes ne izglītotības un neapgūto zināšanu dēļ. Bet tikmēr jau var balonus laist par pārkārtošanos izrāvienu, konsolidāciju, optimizāciju, reformām. Starp šādiem baloniem, kas skars daudzas pludmales tālās zemēs īpaši jāizceļ jaunas likumdošanas iniciatīvas. Vairumu no tām skaidrā prāta nesaprast, ja nav ikdienā politamatierisma nodarbībās.

Tā tālmācība, kas ir atzīta izglītības forma daudzās Eiropas zemēs tie realizēta ar visai stingru kvalitātes un arī izglītojamo zināšanu pilnīgumu un kvalitāti. Tieši šīs zināšanu pārbaudes un vērtējumi ir izšķiroši attiecībā uz turpmākajām iespējām. Absolūtais daudzums šo tālmācības skolu izdod tikai izziņas (sertifikātus), par pabeigšanu, ko darba vietas un turpmākās izglītošanas mācību vai studiju vietas pieņem zināšanai. Nākamie soļi ir ar pārbaudes laiku darba vietā (3-6 mēneši un atlaišanu bezstrīdus kārtībā tajā paša dienā) vai caur iestājeksāmeniem jebkurā citā mācību iestādē (obligāti). Zināmi ir ari veiksmes stāsti, īpaši attiecībā uz pārkvalifikācijām.

Tomēr lielākoties, zināšanu pārbaudes neapliecina mācību vielas pietiekoši pilnīgu apguvi. Tālmācības sistēma paredz iespējas vairākkārtīgi apgūt vienu un to pašu mācību priekšmetu līdz tas ir apgūts, bet tas ir jāpaveic noteiktu gadu laikā, citādi ir jākārto eksaminācija pilnīgi visos mācību priekšmetos, jo pamatoti daudz kas no mācītā ir piemirsies. Protams ir negodīga prakse un sūdzības, un tādēļ tālmācības skolu atestāti diplomi) savu atzīstamību un pielīdzināmību iegūt tikai noslēguma eksāmenus kārtojot kādā valstiski atzītā skolā, kur pēc tiem pašiem kritērijiem zināšanas tiek pārbaudītas un novērtētas tikai klātienē (bet daudzas valstīs, īpaši Āzijas Dienvidaustrumos) klātienē savas zināšanas ir jāuzrāda vismaz pusgada laikā klātienes mācībās, pirms apmācāmie tiek pielaisti pie pārbaudēm un eksaminācijas (jākārto visi mācību priekšmeti).

Sarežģīti un nepievilcīgi. Neapskatot te ētiskās normas un biznesa intereses, tālmācībā ir vieta optimizācijai. Ļoti saprotami un paplašinot piedāvājuma dažādas formas un paņēmienus, vienmēr būs argumenti par labu skolēncentrētais mācīšanās nozīmīgumu, radošumu, daudzveidību, kā arī atbildības pāradresēšanu uz pašu apmācāmo. Grūti iebilstams, ja vien šādā izvēle nodrošina apgūto zināšanu daudzuma un kvalitātes prasības.

Un te esam lācīša Pūka bezizejā, jo pagājušā gada centralizēto eksāmenu katastrofālie rezultāti tālmācības skolās uzrādīja optimizēto mācīšanās sistēmu nepiemērotību reālijām un šo skolu bezatbildību par apmācāmo zināšanu sniegumu. Izglītojamie ir tikuši maldināti par tālmācībā iegūto zināšanu apjomu un kvalitāti, kas ir neatbilstoša pašām zemākajām kvalitātes prasībām (centralizētos eksāmenos minimālais slieksnis bija 15%). Tomēr šīs zināšanu pārbaudes aptvēra tikai dažus mācību priekšmetus un nav lieku ilūziju, ka citos mācību priekšmetos apgūtās zināšanas ir vēl nepilnīgākas.

Tālmācība mūsu zemē ir regulēta un to ir jāuzrauga ne tikai šo skolu dibinātājiem (īpašniekiem), bet IZM Izglītības kvalitātes kontroles dienestiem. Nav jābūt apveltītiem ar īpašu viedumu, lai nojaustu, ka ir nepieciešama tādu skolu kvalitātes pilnvērtīga pārbaude, lai pasargātu sabiedrību no neatbilstošu izglītības dokumentu izsniegšanas aprites. Tālmācība nav bezmaksas un Patērētāju tiesību centram būtu iespējas savu lietderību apstiprināt, bet attiecībā uz nepilngadīgām personām, te savas pārbaudes būtu bijis jāveic Bērnu tiesību aizsardzības institūcijām - bērni vienkārši tiek apzagti, nesniedzot tiem zināšanas.

Nav pārsteidzoši, ka ar dāmu klubiņš (ko kādreiz sauc arī par Saeimas komisiju) pilnā nopietnībā izdomāja, tālmācība jāslēdz mūsu zemē, bet pēc trīs gadiem (būs savēlētas pašvaldības, būs cita Saeima un cits polittēls par ministru). Pēc manis kaut ūdens plūdi, un visi gali ūdenī. Droša nulles atbildība par tiem, kas šogad pabeidz tālmācību, un paši vainīgi, ka to turpinās turpmākos trīs gadus un izdotās izziņas vārēs uzrādīt savos CV. Iegūts laiks saukļu balonus laist un tvarstīt tos pludmalē,

Ja kaut mazākās atbildības atklāsmes piemeklētu šo klubiņu, tad varbūt jau šogad zināšanu pārbaudes varētu ieviest visiem tālmācība skolēniem klātienē Valsts ģimnāzijās, tur būtu kārtojami arī centralizētie eksāmeni. Un tā arī turpināt, jo ne jau mācību forma – tālmācība te pie vainas, bet tās optimizācijas un atbildības trūkums par šādā sistēmā iegūtajām zināšanām.

Gan jau dzīve tos skolēnus kaut kam izmācīs, bet kam tad vajadzēja lieki tos gadus bikses un brunčus uz sola trīt? Te tāda tradicionāla liekuļošana par bērna izvēlēm – skolā piesaka un skolu arī maina bērnu vecāki (līdz 18 gadu sasniegšanas) un tā vecāki iepriekšnolemj jaunieša nākotnes iespējas. Un tas jau ir pavisam cits jautājums, gluži tāpat kā par skolotājiem. Visai ievērojama to daļa jau ir pensijas vecumā un pateicība viņiem, ka turpina darbu. Bet kā tad māca jaunos topošos skolotājus un vai tas ir tas, kas ļaus vismaz reālistiskā nākotnē skolēniem kaut kā izrāpties no tos trūkstošo zināšanu bedres. Tā tik dramatiski aug pazemes karsta aktivitāšu dēļ, ka tas gan jā apskata atsevišķā rakstā.

Izmantotie avoti:

1. https://www.visc.gov.lv/lv/valsts-parbaudes-darbi

2. https://www.izm.gov.lv/lv/projekts/daliba-starptautiskos-petijumos