NATO vājākais ķēdes posms

Viena no visefektīvākajām taktikām kā cīnīties pret pretinieku, kurš ir lielāks un spēcīgāks, ir to sašķelt un iekšēji vājināt. Šādu taktiku jau daudzus gadus Krievija izvērš pret NATO, kas no Krievijas puses ir atzīts par tās lielāko pretinieku. No rietumu mediju puses tradicionāli kā paraugs tiek piesaukta Ungārija un pēdējo gadu laikā arī Slovākija kā valstis, kas NATO iekšienē grauj tās vienotību un lobē Krievijas intereses. Neapšaubāmi, šo abu valstu vadītāji ir spilgti un acīmredzami Krievijas advokāti NATO un ES iekšienē, bet vai tiešām šīs abas valstis ir visvājākie NATO ķēdes posmi? Būsim godīgi, šīs abas valstis savas ietekmes ziņā ne tuvu nav tās pašas ietekmīgākās NATO/ES vidē. Protams, atsevišķos gadījumos tās spēlē savu lomu, lai piesegtu Krievijas un arī savas ekonomiskās intereses, bet, ļoti iespējams, ir kādas daudz ietekmīgākas valstis, kas slēptā veidā spēlē par labu Krievijas interesēm un dara to daudz neuzkrītošākā veidā.

Viena no tādām, neapšaubāmi, ir Turcija, kas brīžam uzvedās tā, it kā nemaz nebūtu NATO valsts. Skaidrs, ka Turcijas politika nākotnē vēl raisīs daudzus jautājumus, ko darīt ar šo valsti NATO kontekstā.

Šoreiz esam sagatavojuši vairāku rakstu sēriju par ietekmīgāko ES valsti Vāciju, kas jau daudzus gadus ir tuvs Krievijas sabiedrotais un turpinoties karam Ukrainā neizskatās, ka Vācija būtu pagriezusi muguru Krievijai un nostājusies pret to. Fakti rāda par pretējo. Par to arī būs šī rakstu sērija.

Vācijas un Krievijas attiecībām ir sena vēsture jau no caru laikiem, bet šajā rakstu sērijā to mēs neapskatīsim, jo tā ir pilnīgi atsevišķa tēma. Runājot par mūsdienu Vāciju ir jāatskatās laika posmā pēc Otrā Pasaules kara, līdz PSRS sabrukšanai un, protams, laika posms, kad abas Vācijas (Vācijas Federatīvā Republika-VFR un Vācijas Demokrātiskā Republika-VDR) apvienojās un izveidoja kopīgu valsti. Abi šie laika posmi atstāja neizdzēšamas pēdas tajā, kāda ir mūsdienu Vācija un tur arī slēpjas daudzas atbildes par to, kāpēc mūsdienu Vācija ir tik pozitīvi noskaņota pret Krieviju.

Pēc Otrā pasaules kara Vācija tika sašķelta divās daļās – Rietumvācija un Austrumvācija. Abas valstis ar dažādām politiskajām un ekonomiskajām iekārtām. Būtisks aspekts, kas jāmin uzreiz – konkurētspējīgas Vācijas armijas neesamība. Globāli varenie spēlētāji pēc Otrā pasaules kara izdarīja visu, lai izslavētais vācu militārais spēks tiktu aprakts uz mūžiem. Vairs nekādas kļūdas, kādas tika pieļautas pēc Pirmā pasaules kara, kad Vācijas armija atguvās un kļuva par milzu militāro spēku. Protams, Vācijai ir sava armija un pietiekoši labs bruņojums, bet tas viss ir tik mazā kapacitātē, ka Vācija militāri vispār nav nekāds starptautiskais spēlētājs. Un tagad mēs redzam cik ļoti tas vājina NATO, jo Vācija, kurai ir lielākā ekonomika Eiropā un nozīmīga ekonomiskā loma globālā mērogā, militārajā ziņā nespēj dot nopietnu artavu NATO militārajai jaudai un tiek darīts viss, lai tas tā arī turpinātos.

Visus Aukstā kara gadus VFR tika stutēta no rietumvalstu puses, bet VDR no PSRS puses. Lielās pārmaiņas notika pēc PSRS sabrukšanas un abu Vāciju apvienošanās. Tad tik iedzītas dziļas pēdas tajā Vācijas politikā, ko redzam vēl šodien, kura ir tik ļoti pozitīva pret Krieviju.

VDR saplūšana ar VFR nodrošināja milzīgu iespēju lauku Krievijas specdienestiem, jo VDR bija pilna ar PSRS izlūkošanas darbiniekiem un, protams, VDR specdienesta Stasi darbinieki, kuri tagad ar dažādiem ampluā iekļāvās jaunās Vācijas sastāvā.

Vācijas politika un ekonomika tika pārpludināta ar “bijušajiem” VDR un PSRS izlūkdienestu darbiniekiem un aģentiem. Jau Aukstā kara laikā VDR izlūkdienests “Stasi” un PSRS izlūkdienests KGB bija pārpludinājis VFR ar saviem darbiniekiem, tad tagad pēc abu Vāciju apvienošanās slūžas bija vaļā un Krievijas dienesti burtiski ieņēma jauno Vāciju.

Lūk, daži spilgti piemēri par to, cik efektīvi PSRS/VDR dienesti strādāja VFR:

• Iespējams pats veiksmīgākais KGB/Stasis kopdarbs bija aģents „Topāzs”, īstajā vārdā Rainers Rups. Šis aģents guva fenomenālus panākumus un nodarīja neizmērojamu kaitējumu NATO, jo no 1977.gada līdz pat viņa atklāšanai 1993.gadā KGB nodeva īpaši slepenus dokumentus KGB/Stasi un pēc 1991.gada jau arī KF dienestiem (sniedza informāciju līdz precīzām koordinātēm, kur atradās NATO raķetes Eiropā, daudzi īpaši slepeni dokumenti par NATO analīzi/stratēģiju attiecībā pret Varšavas pakta valstīm u.c.). Jānorāda, ka NATO dienestiem līdz pat 1990.gadam nebija ne mazākās jausmas par šāda aģenta eksistenci. Tikai 1990.gadā augsta līmeņa VDR izlūks, pulkvedis Heincs Bušs sniedza informāciju rietumvalstu specdienestiem par šāda super augsta līmeņa aģenta eksistenci NATO iekšienē. Taču Bušs nezināja „Topāza” identitāti. Pēc vairāku gadu intensīva darba izdevās identificēt „Topāzu” un 1994.gadā R.Rupam piesprieda 12 gadu cietumsodu. Viņš tika atbrīvots pirms termiņa 2000.gadā. Rups kļuva par PDS locekli un uz laiku strādāja par padomnieku drošības un ārpolitikas jautājumos.

• Gabriela Gesta – tika savervēta 1968.gadā un kopš tā laika Gesta ziņoja Stasi, vienlaikus veidojot karjeru Rietumvācijas izlūkdienestā BND ar viltus vārdu. Viņa tika atklāta tikai pēc VDR sabrukuma 1989. gadā, īsi pirms Vācijas atkalapvienošanās. Viņa joprojām tiek uzskatīta par vienu no labākajiem VDR spiegiem Rietumos.

  
  

  

  
  

• Alfrēds Špūlers – iespējams, tik pat labs aģents kā Gesta. Būdams augsta ranga VFR izlūkdienesta amatpersona, viņš atmaskoja simtiem Rietumu aģentu, kas strādāja VDR. Viņš tika arestēts 1989. gada novembrī.

• Heincs Felfe - Arī VFR pretizlūkošanas vienības ilggadējais vadītājs Heincs Felfe bija dubultaģents. Viņš bija nacistu diktatora Ādolfa Hitlera policijas vienības Schutzstaffel (SS) loceklis, pēc tam līdz 1961. gadam ziņoja VDK Maskavā. Tiek uzskatīts, ka gadu gaitā Felfe ir strādājis septiņos dažādos izlūkdienestos, tostarp Lielbritānijas MI6.

• Ginters Gijoms - iespējams, sensacionālākā spiegošanas lieta no Aukstā kara perioda Vācijā ir Gintera Gijoma lieta. Uzdodoties par bēgļiem no Austrumvācijas, viņš un viņa sieva Kristela ieradās Rietumvācijā 1956. gadā. Viņu misija bija nodrošināt Stasi iekšējo informāciju par centriski kreiso Sociāldemokrātisko partiju (SPD). Gijoms strādāja izcili un galu galā kļuva par kanclera Villija Brendta personīgo padomnieku, kad SPD nāca pie varas. Kad Gijoma saistība ar Stasi nāca gaismā, Brends bija spiests atkāpties no kanclera amata 1974. gada 6. maijā. Gijomam tika piespriests 13 gadu cietumsods, bet viņa sievai - astoņi gadi. Abi tika atbrīvoti 1981. gadā apmaiņā pret Rietumvācijas aģentiem.

KGB un Stasi panākumi VFR bija fenomenāli. Tiek lēsts, ka Aukstā kara gados VFR regulāri atradās vairāki tūkstoši (pat virs 10 000) aģenti. Daudzi tā arī nekad netika atklāti un daudzi mainīja savus profilus pēc abu Vāciju apvienošanas un turpināja strādāt Krievijas labā. Daudzi no šiem aģentiem ieņēma augstus politiskus amatus, svarīgas pozīcijas Vācijas armijā un NATO štābos, kā arī pat Vācijas izlūkdienestos.

Nākamajā rakstā apskatīsim jau stipri jaunākus KF specdienstu projektus Vācijā, kā arī to kā Krievijas dienesti aktīvi turpināja savu darbu jau pēc PSRS sabrukšanas un abu Vāciju apvienošanās.