Ne viss ir zelts, kas spīd – „zaļās enerģijas” maldi

Visādi rosīgi zaļās jeb atjaunīgās (AER) spekulanti ir sarosījušies un piedāvā no viņiem iegādāties vai pasūtīt uzstādīt lielākas vai mazākas saules paneļu elektrostacijas (SES) vai vēja turbīnu elektrostacijas (VES). Solījums pēc solījuma un dažādi labumi – nu teju piena upes ķīseļa krastos! Kāds ir kopējais labums? Par to runāts netiek, tomēr ar apbrīnojamu regularitāti tiek rīkotas sapulces iedzīvotājiem un vēja parku attīstītājiem – tur apspriež vēja parku ietekmi uz ainavu un iedzīvotāju dzīves kvalitāti. Tematika vēja parku attīstītājiem spēlē par labu, jo ne vienu, ne otru parametru nevar izmērīt, tās ir absolūti subjektīvas lietas – kādam patīk, kādam ir vienalga vai patīk, un attīstītāji var skatīties, kā sabiedrību rīda citu pret citu. Redz, potenciāla vēja parka tuvumā dzīvojošie negrib pieciest tādas neērtības!

Vai vēja parku attīstītāju solījumi ir pamatoti? Cik daudz patiesības slēpjas viņu apgalvojumos? Piemēram tādos, kā:

• Latvija importē elektrību, jo ir nepietiekama ģenerējošā jauda;

• SES un VES uzlabos Latvijas energosistēmas drošību un neatkarību;

• Daudzi SES un VES ir Latvijai izdevīgi, kļūsim par elektroenerģiju eksportētāju;

• ar SES un VES aizstās fosilo kurināmo;

• pret SES un VES iebilst tikai fosilā kurināmā magnātu uzpirktie;

• saules un vēja enerģija ir vislētākā, dabai draudzīgākā un ilglaicīgākā;

• SES un VES komplementāri papildina viens otru;

• lielākas SES un VES jaudas nodrošina labāku elektroapgādi;

• modernākas SES un VES būtiski uzlabos esošo situāciju;

• 90% vēja turbīnu sastāvdaļas ir pārstrādājamas;

• ....

Pietiks! Paķidāsim, cik daudz šajos apgalvojumos un medainajos solījumos ir patiesības un cik – maldu vai klaju melu. Ja zini pats, kā tad tur ir, tālāk vari nelasīt.

Latvija importē elektrību, jo mums ir nepietiekama ģenerējošā jauda

VES un SES attīstītāju jājamzirdziņš ir arguments, ka Latvija nevar pilnībā sevi apgādāt ar elektrību, tādēļ 20% – 30% importē. Viņi ir gatavi šo caurumu aizlāpīt. Patiesībā ģenerējošās jaudas Latvijai pilnīgi pietiek – dienas laikā visa valsts patērē ap 1000 MW (megavatus), nakts stundās un brīvdienās rādītājs nokrītas līdz ~600 MW.

Daugavas kaskādes hidroelektrostaciju kopējā jauda ir 1550 MW. Tos pāris gada mēnešus, kad Daugavā ir daudz ūdens, hidroelektrostacijas ar elektrību apgādā visu Latviju. Paliek pat pāri un var eksportēt. Mēnešos, kad ūdens Daugavā trūkst, Latvijas termoelektrostacijas (TES), kuru kopējā jauda ir pāri par 1100 MW, aizpilda iztrūkumu. Apgalvojums ir nepatiess.

„Importē nevis tādēļ, ka nespēj saražot, bet gan tādēļ, ka importa elektrība atsevišķos brīžos ir stipri lētāka, nekā pašu saražotā.”

SES un VES uzlabos Latvijas energosistēmas drošību un neatkarību

EM, KEM un VARAM apgalvo, ka ar SES un VES varēs uzlabot elektroapgādes drošību un neatkarību. Nebūs trāpīts – saules un arī vēja elektrostacijas ražo neprognozējamu, nevienmērīgu un patēriņa pieprasījumam neatbilstošu enerģiju lielā mainīguma dēļ (1.att.).

1.attēls. Latvijas vēja parku ģenerācijas kopaina šā gada janvārī. Ekrānšāviņš no ast.lv vietnes. Devums haotiski kūļājās starp 115 MW un 0 MW, vēja parku kopjaudai esot ap 133 MW.

Ir pretēji - elektroapgādes drošība ir apdraudēta, jo spīdot saule vai pūšot pietiekami stipram vējām, elektrību ražo pārpārēm, reizēm pat pārsniedzot pieprasījumu. Savukārt (un visbiežāk) naktīs un bezvējā nekas netiek saražots. No viena stāvokļa uz otru ir strauji lēcieni, un tos elektrotīklam ir grūtības kompensēt. Līdz ar to, arvien lielāka saules un vēja enerģijas iesaiste elektroenerģijas ražošanā ne tikai neuzlabo, bet pat apdraud elektroapgādes stabilitāti un drošību [1]. Tas ir salīdzināms ar labi organizētu orķestri un kori, kura dalībnieki ir tūkstošiem bērnu ar rotaļu vijolēm, taurītēm un bungām. Viņi neseko ritmam un diriģenta zizlim, brīžiem iebļaujas pilnā rīklē, bet lielākoties kaut ko haotiski čabina… vai urbina degunu. Bez avārijām spēt kontrolēt (diriģēt) SES un VES elektrotīklus ir gandrīz vai neiespējamā misija, ko sabangotajā enerģijas okeāna izpildīt nespēj agrākie elektrotīkli [2]. Ir nepieciešama ārkārtīgi dārga elektrotīklu pārbūve uz tā sauktajiem inteliģentajiem jeb viedajiem tīkliem (smart grids).

„Šķiet, viedo tīklu nepieciešamība un izbūve varētu būt viens no patiesajiem iemesliem, kāpēc tika ievērojami palielināti sadales tarifi”

Daudzi SES un VES ir Latvijai izdevīgi, kļūsim par elektroenerģiju eksportētāju

Sabiedrību kārdina un sabiedrībai sola, ka pēc SES un VES uzbūvēšanas elektrības būs tik daudz kā vēl nekad. Varēsim pelnīt, eksportēt un ko tik vēl ne, bet uz kurieni? Zimbabvi? Kārtējais visai apšaubāmais apgalvojums – arī mūsu kaimiņi, kuri ir bijuši tikpat gudri (lasi - muļķi) un ir attīsta milzīgas saules un vēja enerģijas jaudas, nezinās, kur ar to enerģiju likties. Laikapstākļos, kas labvēlīgi SES UN VES enerģijas ražošanai, to pārpārēm saražos arī pie viņiem. Arī viņiem būs jādomā, kur to likt.

„Cerēt uz izdevīgu, pārpārēm saražotās un liekās saules vai vēja enerģijas eksportu, nevar būt ne runas”

Brīžos, kad SES un VES slikti performēs vai neražos nemaz, pastāv liela varbūtība, ka šī problēma piemeklēs arī mūsu kaimiņus. Šāda dunkelflaute (t.i., nav ne vēja, ne saules) situācija šī gada janvārī uz dažām dienām skāra gandrīz visu Eiropu. Palīdzēt saviem kaimiņiem varēja tikai tās valstis, kurām ir liekas bāzes enerģijas jaudas - ogļu vai gāzes termoelektrostacijas (TES), vai atomelektrostacijas (AES). Pie kam tirgus cena šajos brīžos kļūst pietiekami augsta un enerģijas eksports pievilcīgs.

Ar SES un VES aizstās fosilo kurināmo (dabasgāzi). Nopietni?!

Maza atkāpe. Enerģijas avoti iedalās bāzes enerģijas avotos - ogles, naftas produkti, gāze, AES un pārējos – pie tiem pieder arī atjaunīgie energoresursi (AER), tostarp SES un VES. Tikai bāzes avoti var nodrošināt stabilu, nepārtrauktu elektroapgādi, jo tos ieslēdz pēc vajadzības, tie spēj sekot mainīgam pieprasījumam un, pieprasījumam samazinoties, kurināmo pietaupīt nākotnes vajadzībām. Šāda pat īpašība īstermiņā (un mūsu gadījumā) ir HES. Tas, diemžēl, gan ne visa gada garumā. Pasaulē šādas vietas ir retas, parasti kalnainas, un tur HES kā bāzes avots spēj kalpot visu gadu. ir retas vietas, parasti kalnainas, kur HES spēj kalpot kā bāzes avots visu gadu.

„Enerģētikā ir dzelžains likums - vienu bāzes enerģijas avotu var aizstāt tikai ar vēl kādu citu bāzes enerģijas avotu.”

Ne SES un ne VES, ražojot atbilstoši esošajiem dabas apstākļiem un nerēķinoties ar pieprasījumu, nav spējīgi nodrošināt patstāvīgu un drošu elektroapgādi. Ja ir vajadzība nodrošināt, ir jāiesaista kāds no bāzes enerģijas avotiem.

Nejēdzīgākais ir tas, ka AER, nepārtraukti lēkājot (1. att.) šādā saraustītā režīmā spiež strādāt balansējošās termoelektrostacijas. Veikta analīze, ka gāzes TS, ko piemēram izmanto AER strauji mainīgā devuma kompensēšanā, katastrofāli zaudē efektivitāti. Ja darbojoties optimālā režīmā augstefektīvās CCGT gāzes TES lietderības koeficients ir tuvu 60%, tad balansējot “pīķa režīmā”, koeficients nokrītas līdz 25%. Salīdzinājumam – tas ir līdzīgi kā automašīna, kas nepārtrauktā start-stop režīmā brauc pa pilsētu un uz nobraukto km skaitu paterē vairāk degvielas nekā tad, ja brauktu pa šoseju.

SES un VES ražotā elektrība gāzes patēriņu ir samazinājusi paviam nedaudz, ja vispār. ASV vides aktīvists no Kalifornijas Maikls Šellenbergers tā arī raksta [3], ka

SES un VES būtībā tik veic fosīlās enerģijas “zaļo atmazgāšanu” (greenwashing).

Pret SES un VES iebilst tikai fosilā kurināmā magnātu uzpirktie

Cilvēkiem, kuri raksta un analizē SES un VES bezjēdzību, ir nācies dzirdēt, ka viņi būtībā ir “Gazprom” aģenti. Tādu – “fosilo magnātu un Kremļa pakalpiņu” birku, saņem visi, kas pret SES un VES nejēdzību iebilst. Tie ir ciniski meli, kā mērķis ir noslēpt faktu, ka vienīgā alternatīva fosilajiem un AER ir kodolenerģija – AES [2].

Patiesībā VES un SES ar fosilajiem enerģijas avotiem sader kā cimds ar roku.

Lielās degvielas ieguves un tirdzniecības kompānijas iegulda miljonus SES un VES parku attīstīšanā, lai sev nodrošinātu augstāk pieminēto “zaļmazgāšanu”. Laiks, kad nespīd saule un nepūš vējš, ir viņu pļaujas laiks (2. att.). Pretestība ir tikai teātris, kas domāts naivai publikai, un viņi to labi apzinās – principā, uzņēmumi neko nezaudē un tikai iegūst. Kā raksta Šellenbergers “SES un VES leģitimizē fosilo lietošanu, lai nodrošinātu nepārtrauktu elektroapgādi”. Viņu murgs ir AES.

2.attēls “Nav saules, nav vēja? Nekādu problēmu – ShellNatGas to atrisinās!” ShellGas reklāmas Ekrānšāviņš Tīmeklī.

Saules un vēja enerģija ir vislētākā

Visās pusēs apgalvo un apliecina, ka SES un VES enerģija ir neticami, pat ekstrēmi lēta, jo kurināmais – saules un vēja enerģija, ir bez maksas. Kā gan tas nākas, ka valstīs, kurās SES un VES ieguldījums ir lielāks, patērētājiem elektroenerģijas cena ir augstāka (3. att.)?

3.attēls. Nepārprotama atkarība – valstīs, kur lielāks AER īpatsvars, dārgāka elektrība.

Kā tad tā – solīja, ka būs lēti, bet sanāca dārgi? Lūk, rakstā [4] viss ir paskaidrots:

Atjaunojamajai enerģijai ir neregularitātes problēma - lai gan tā ir lēta, ražojot elektroenerģiju, tā ir dārgāka nekā jebkurš cits enerģijas veids izmaksu dēļ, kas saistītas ar uzticamības nodrošināšanu.

Saules un vēja enerģija šķiet lēta tikai, kad to skata atrauti no pārējās sistēmas, pielietojot izlīdzināto enerģijas izmaksu analīzes sistēmu EROEI jeb EROI (iegūtā enerģijas attiecība pret ieguldīto). Ņemot vērā, ka SES un VES pastāvīgā mainīguma dēļ nekādi nespēj nodrošināt drošu un uzticamu elektroapgādi, AER gadījumā patiesais EROI jārēķina visai sistēmai, balansēšanas izmaksas ieskaitot [5]. Patiesība vairs nav tik rožaina (4.att.)

4.attēls. Iegūtā enerģija attiecībā pret tās iegūšanai patērēto, nerēķinot un ierēķinot balansēšanas izdevumus. 7 – robeža, zem kuras pasākums kļūst ekonomiski neattaisnojams. [5]

Jūs teiksiet, ka, pateicoties SES un VES tīklā šad un tad elektrību var dabūt par velti vai cena pat ir negatīva. Tas nav tādēļ, ka SES un VES ražo ekstra lēti, bet gan tādēļ, ka šīs grabažas brīžiem saražo tik daudz nevienam nevajadzīgas elektrības, ka rada pārslodzes problēmas elektrotīklos. Sistēma var avarēt un var iestāties vispārēja notumse. Izmisumā glābjoties no ļaunākā sadales tīkli (ST) ir ar mieru elektrību dot par brīvu vai pat piemaksājot, lai gan SES un VES ir samaksāts par pilnu tarifu. Starpību sedz patērētāji, jo atlikušajā laikā ST pie cenas nedaudz jāpieliek, lai zaudēto atgūtu.

Tas ir tikai viens no iemesliem, kādēļ ST ienākot arvien vairāk SES un VES pakāpeniski pieaug elektrības vidējā cena. Uz elektrības cenu pieaugumu iespaidu atstāj arī vajadzība nepārtraukti attīstīt ST kapacitāti. Viedo tīklu nemitīga attīstība ir ļoti dārga, un tagad paralēli ir jāuztur divas sistēmas – gan jaunā SES un VES, gan vecā, jo nevaram no tās atteikties, neuzupurējot elektroapgādes drošību. Tas ir paradokss, jo SES un VES no tirgus izspiež TES, padarot to darbību neefektīvu un neekonomisku, bet līdz galam bez TES iztikt nevar. TES ir jāuztur pie dzīvības un tām ir jāpalielina subsīdijas. Arī kaimiņos – Lietuvā un Igaunijā, attapušies, ka par spīti žilbinošiem panākumiem VES parku attīstībā, ir jābūvē jaunas gāzes TES.

Ir laiks apjaust, ka VES nav naudas drukājamā mašīna, ar kā palīdzību elektrību tirgot par to pārmaksājot. Naudu drukā tikai SES un VES īpašnieki, ne elektrības patērētāji, kā parādīts karikatūrā (5.att.). Nožēlojami, ka daudz šīs naudiņas aizplūst tālēs zilajās, jo lielā daļā, it sevišķi VES gadījumā, investori ir ārzemnieki.

Šī peļņa iespējama tikai daudzu nepamatotu un netaisnīgi piešķirtu privilēģiju un subsīdiju dēļ. Tās mūsdienās ir veikli maskētas. Atceliet tās un gan SES, gan VES, pavadīti ar vaimanām, izzudīs!

5.attēls. Naudas drukājamā mašīna. Ekrānšāviņš no Tīmekļa.

______________

Raksta autors: Visvaldis Grāveris