Nereālais pamiers

Aizvadītās nedēļas nogalē vajadzēja notikt risinājumam par pamiera situāciju Ukrainā, taču jautājums oficiāli joprojām atrodas neskaidrības tīmekļos.

Oficiāli jā, bet neoficiāli kremlis skaidri un gaiši liek saprast, ka nav nekādas intereses par pamieru - vajadzīga kapitulācija. Ukrainas kapitulācija.

Saprotams, ka notikumiem ap Ukrainu pievērsta pastiprināta uzmanība. Lai arī karš ir reģionāls, tam ir sekas, kas ietekmē politiskās un ekonomiskās attiecības visā pasaulē. Komentē notikumus patiešām liels skaits tiem tuvu un ne tik tuvu stāvošu ekspertu, žurnālistu, pseidoekspertu, viedokļa paudēju un amatpersonu. Interneta platformas rada šo iespēju, visiem ir iespēja izteikties - spēj tik skatīties. Tādēļ nolēmām veikt nelielu apkopojumu no dažādiem viedokļiem par aizvadītās nedēļas notikumiem sasitībā ar iespējamo pamiera noslēgšanu Ukrainā.

Visupirms jau jāatkārtojas, ka Trampa administrācija sevi iecēlusi par vidutāju kara izbeigšanās procesā. Tas bija viens no Trampa priekšvēlēšanu aģitācijas elementiem. Dzīvē izrādās, ka tas nestrādā, tā kā Tramps to bija iecerējis. Nu jau viņš pats atzīst, ka apņemšanās apturēt karu 24 stundas tomēr daļēji bijis sarkasms. Te gan rodas jautājums, kā būs ar pārējām apņemšanām.

Trampa administrācijas kā vidutāja darbošanās sākās ar tikšanos ar kremļa delegācijas, kuras iznākums faktiski detaļās netika komentēts, jo, acīmredzot, nebija iepriecinošs. Viss norādīja uz to, ka kremlis un Putins personīgi vēlas to, ko tas deklarē un kas nozīmē Ukrainas kapitulāciju. Kremlim no ASV puses tapa piedraudēts ar papildu sankcijām un tika pagarinātas jau esošās sankcijas. Turpinājumā sekoja politisks uzbrukums Ukrainai un personīgi prezidentam Zeļenskim ar moto „tu neesi īstens prezidents, tu esi par kara turpināšanu”. Tas noslēdzās ar skandālu Zeļenska vizītes laikā Baltajā namā. Iespējams, ka šāda taktika tika pieprasīta no kremļa delegācijas puses ar solījumiem, ka tas paātrinās rezultātu. Tomēr ātri vien nācās veikt spriedzes regulēšanas pasākumus uz tā fona, kurā Eiropas valstis pauda nepārprotamu atbalstu Ukrainai, un kļuva neērti turpināt spiedienu pret Zeļenska administrāciju. Sekoja ASV pārstāvju sarunas ar Ukrainas delegāciju, kuras abas puses raksturoja kā progresu nesošas. Zeļenskis nu „piekrita” mieram. Atlika vien saskaņot to ar kremli, lai sāktu plāna īstenošanu dzīvē. Kremļa saimnieks deva atbildi – jā, pamiers ir laba lieta un kremlis to atbalsta, bet tam ir „nianses”. Būtībā šī nianšu pieminēšana arī bija īstā atbilde, jo šīs nianses ir tas, kas plānu padara nerealizējamu. Ar niansēm Putins apzīmēja to, ka pamiers Ukrainai vajadzīgs lai atjaunotu aizsardzības spējas, taču to viņš nepieļaušot. Kremļa uzskatos, militārā operācija norit veiksmīgi, līdz ar to ir svarīgi to turpināt līdz iedomātajam rezultātam. Interesanta nianse ir operācija Kurskas apgabalā. Ukrainas Bruņoto spēku (BS) atrašanās Krievijas teritorijā kremlim bija ļoti sāpīga tēma, tādēļ par to propagandas kanāli centās klusēt. Laikā, kad sākās sarunas par pamieru, Krievijas BS Kurskas apgabalā sakoncentrēja kaujasspējīgākos sauszemes formējumus, kas ietvēra kaujas grupas no Gaisa desanta karaspēka vienībām un jūras kājniekus. Tas tika darīts pat uz pārējās frontes kaujasspēju rēķina. Te vēl viena nianse, kas, iespējams, nav nejaušība. Pēc Baltā nama „skandāla” ASV pēkšņi bez brīdinājuma aptur militāro palīdzību Ukrainai un pārstāj sniegt izlūkinformāciju. Tam seko krievu uzbrukums Kurskas apgabalā, kas gan ar īpašiem panākumiem neizceļas, bet Ukrainas BS, faktiski organizēti iziet no Kurskas apgabala. Seko arī Zeļenska paziņojums, ka militārā operācija Kurskas apgabalā ir pabeigta. Savukārt kremļa propaganda burtiski atdzīvojas Kurskas apgabala atbrīvošanas slavināšanā. Pat tiek organizēta Putina vizīte uz militārās vadības centru Kurskas apgabalā. Tiesa, pats Putins vizītes laikā neizskatījās pēc sevis. Dubultnieks? Propagandas kanālus pāršalc arī Putina vēstījums, ka Kurskas apgabalā esot ielenkts viss ukraiņu spēku grupējums, tie tikšot uzskatīti par teroristiem un krievi rīkošoties tā, kā ar tādiem jārīkojas. Šai momentā aktivizējas Tramps personīgi, kurš šo Putina propagandu izplata savā paziņojumu kanālā un lūdz putinu būt žēlsirdīgam pret ukraiņiem. Šāda notikumu gaita nevilšus liek domāt par ticamu kremļa spiediena izpildi. Ja kremlis amerikāņiem pieprasījis nodrošināt ukraiņu spēku atvilkšanu no Kurskas apgabala, tad Kijiva kārtējā apbruņojuma piegādes pārtraukuma draudu dēļ ir piekāpusies un vienkārši atvilka spēkus no Kurskas apgabala. Šādu iespējamību pastiprina Zeļenska ieturētais komentārs par Kurskas operācijas pārtraukšanu.

Paralēli tam notika diplomātiskās lietas. Trampa nominants Vitkofs, kurš ASV pazīstams kā Trampa nekustamo īpašumu biznesa kolēģis, tika iecelts par galveno sarunvedēju ar Kremli. Piektdien Vitkofs, kuram nav diplomāta un valsts administrēšanas pieredzes, ieradās Maskavā, lai personīgi saņemtu informāciju no Putina par attieksmi pret pamiera ieviešanu. Te nu atkal notikumi salikās tā, ka Vitkofam nācās deviņas stundas gaidīt uz pieņemšanu kremlī un trīs stundas pavadīt sarunās ar tā saimnieku. Publiski nekas būtisks pēc sarunām netika paziņots, taču doti mājieni, ka kremlis esot pretimnākošs, un pauž vēlmi raudzīties pamiera virzienā. Saprotams, ka sabiedrība gaidīja Trampa personīgi pausto informāciju, taču sagaidīja garu repliku soctīklos par to, ka tie mediji, kas raksta, ka Vitkofam bijis jāgaida 8-9 stundas, klaji melo, zaudē uzticamību un reitingus. Vitkofam esot bijušas tikšanās ar daudzām Krievijas amatpersonām. Tai pat laikā, mediju pārstāvji, kas sekoja vizītei, atzīmē, ka pēc ierašanās ASV vēstniecībā un gaidot izsaukumu uz kremli Vitkofs tajā pavadījas šīs 8-9 stundas. Neviena Krievijas amatpersona ASV vēstniecībā šai laikā neieradās, kas arī saprotams, jo sarunas ar iebraukušu diplomātu jau organizē uzņemošās valsts teritorijā. Trampa uzbrukums medijiem iet kontekstā ar viņa politiku attiecībā pret ASV valdības finansētajiem medijiem, tādiem kā Voice Of America u.c., kam tika atņemts valsts finansējums. Krievijas propagandas kanāliem šāds finansējums no kremļa pat tiek palielināts. Savukārt par Vitkofa tikšanos ar Putinu Tramps komentāros bija izcili skops – esota cerīgas vēsmas no kremļa puses. Ir acīmredzama Putina smalkā ņirgāšanās par Trampa administrācijas mēģinājumiem pārtraukt karadarbību Ukrainā. Piektdien Putins bija sarīkojis Lukašenko valstsvizīti Krievijā, kuras uzdevums bija aizēnot Vitkofa misiju un „ierādīt” vietu Trampa administrācijai.

Kādus secinājumus varam izdarīt no šiem notikumiem. Putins ir pārliecinājies un turpina pārliecināties, ka var izsmalcināti manipulēt ar Trampa administrāciju, pakāpeniski virzoties uz savu mērķi attiecībā pret Ukrainu. Ukrainas BS iziešana no Kurskas apgabala automātiski izslēdz potenciālo apmaiņu ar okupētajiem apgabaliem sarunu gaitā, kas kremlim būtu ļoti neērti. Jau pierādīts, ka Tramps var pēkšņi apturēt palīdzības sniegšanu, vai var palielināt – neviens nezina. Draudi kremlim ar īpašām sankcijām arī karājas gaisā. Ja var ticēt mediju infomācijai, tad Putinam no Trampa puses tiek piedāvāti biznesa darījumi – retzemju metālu ieguve, gāzes vada „Nordstream” kopēja ekspluatācija un naftas darījumi. Pagaidām Putins uz to raugās ar smīniņu, jo ir atgriezusies brīnišķīgā sajūta, ka var manipulēt. Ko var sagaidīt? Neko ļoti iepriecinošu. Karš taps turpināts līdz brīdim, kamēr Putinam izveidosies situācija, ko nevarēs pārvarēt bez karadarbības apturēšanas. Tai var būt dažādi iemesli, taču neliekas, ka Trampa administrācija būs tā, kas to veicinās. Pozitīva ziņa ir tā, ka Ukraina esot pielietojusi sava ražojuma balistisko raķeti ar darbības tālumu līdz 1000km. Ar to esot veikts trieciens pa naftas bāzi Tuapsē. Tas ir elements no līdzekļiem, kas potenciāli varētu iedzīt Putinu situācijā, kad jāsāk domāt par karadarbības pārtraukšanu. Gaidīsim – redzēsim, Ukraina turpina aizstāvēties.