Sīrijas gambīts

Pasaule tikko pierada pie Donalda Trampa atgriešanās ASV  prezidenta amatā, kā jau to satricināja diktatora Bašara al Asada režīma krišana Sīrijā.

Tā saucamais “Arābu pavasaris” (sākās ap 2010.g.) nogāza diktatoru režīmus Lībijā (Muammars Kadafi), Ēģiptē, Tunisā, Jemenā. Sīrijā tas izraisīja plašu pilsoņu karu, kur Asadu dinastijai izdevās noturēt varu tikai ar ārējo militāro spēku  palīdzību. Musulmaņu valstīs ir ļoti augsts risks, ka nogāžot diktatorus, valstī varu pārņem radikālie islāmisti. Pēc Sadama Huseina krišanas Irākā savairojās teroristiskās organizācijas, kas apvienojās “Islāma valsts (ISIS)” -sunnītu džihadistu kustībā. Tas atnesa karu, nāvi un mežonību plašās teritorijās Irākā un Sīrijā. Pret ISIS cīnījās starptautiskā alianse. Tas uzlikās uz pilsoņu kara situācijas Sīrijā, radot stāvokli, kad visi karo pret visiem. Šajā haosā ar Krievijas un Irānas (šiīti) militāro palīdzību Bašaram al Asadam izdevās noturēt varu Sīrijā.

Atšķirībā no citām arābu valstīm Sīrija nav bagāta ne ar naftu, ne gāzi, lielākā valsts teritorija ir tuksneši. Asadu ģimene savus miljardus ir saraususi ar valsts budžeta izzagšanu un sintētisko narkotiku ražošanu. Sīrijā tika ražots kaptagons (psihostimulators, saukts arī par “kokaīnu nabadzīgajiem”), kas ir īpaši iecienīts džihādistu aprindās. Saūda Arābija 2021.gadā aizliedza visu augļu un dārzeņu importu no Libānas, pēc tam kad granātābolu sūtījumā bija atraduši 5 miljonus šo tablešu, bet pirms tam bija atraduši kartupeļos, vīnogās, ābolos. Libānā šo biznesu īsteno Hezbollah (Irānas finansēta teroristiska organizācija), kas nodarbojas ar narkotiku izplatīšanu. Un kas tikai nav mugursomās ko tā saucamie “bēgļi” nes pāri Latvijas robežai…

Krievija atbalstīja Bašara al Asada režīmu ar aviāciju, uz zemes Sīrijā karoja ЧВК “Вaгнер” algotņi, kas pēc J.Prigožina marša uz Maskavu praktiski likvidēts. Krievijai bija svarīgas kara bāzes/ ostas Sīrijā -gan kā placdarms operācijām Āfrikā, gan kā radioelektroniskās izlūkošanas iespējas, Krievijas stacija /radiolokators (analogs Skultes radiolokatoram) atradās netālu no Galānu augstienēm Sīrijas teritorijā, esot izvākta tikai pēc tam, kad nemiernieki ieņēma Alepo. Varbūt sākotnēji arī Krievijai bija mērķis bloķēt arābu valstīm iespēju piegādāt ES gāzi pa gāzesvadu caur Turciju, bet pēc kara Ukrainā Krievija gāzes tirgu Eiropā ir zaudējusi. Eksperti uzskata, ka arī neatgūs, jo nespēs konkurēt ar sašķidrinātās gāzes piegādes cenām.

Irāna bija ieinteresēta noturēt Bašara al Asada režīmu, jo tas nodrošināja loģistikas koridoru – ieroči, kaujinieki, instruktori, nauda - caur Sīrijas teritoriju uz Libānu, kur bāzējas Hezbollah. Mērķis būt pēc iespējas tuvāk Izraēlas robežai. Uz zemes Sīrijā Bašara al Asada pusē karoja Hezbollah kaujinieki - ap 10 tūkstošiem.. Pēc slaktiņa 07.10.2023. Izraēla ir likvidējusi gan teroristiskā grupējuma vadību, gan būtiski samazinājusi tā kopējo skaitlisko kaujinieku sastāvu, praktiski iznīcinot grupējuma kaujasspējas.

Notikumiem Sīrijā ir liela līdzība ar Afganistānu, kad to atstāja ASV militārais kontingents. Sīrijas armiju bija apmācījuši Krievijas un Irānas instruktori, tāpat kā Afganistānas armiju amerikāņu. Abas armijas bija pieklājīgā līmenī apbruņotas, tikai  karot tām nebija nekādas motivācijas. Tāpēc gan Kabulu, gan Damasku dažu dienu laikā ieņēma karotāji čībās un čalmās, ar strēlnieku ieročiem džihādmobiļos, bet, kuri zināja par ko viņi cīnās.

Aiz šī spožā Blickrīga (vismaz tā sākuma) visticamāk stāv Ankara. Turcija jau ir pierādījusi savu augsto militāro potenciālu gan sagatavojot Azerbaidžānas armiju, gan palīdzot izstrādāt plānu operācijai par Azerbaidžānas kontroles atgūšanu pār Karabahu.. Arī tagad moments uzbrukumam bija izvēlēts izcili, kad ne Krievija, ne Irāna nodrošināt kaujinieku (motostrēlnieki) kontingentu nespēja. Izskatās, ka sākumā plāns bija pārņemt kontroli tikai pār Alepo un teritorijām ap to (Sīrijas ziemeļi, robeža ar Turciju), kā arī atspiest kurdus uz Eifratas kreiso krastu, bet šis bija gadījums, kad patiess izrādījās teiciens - karš plānu parādīs... Alepo ieņēma pāris dienās, virzība uz priekšu nesastapa nekādu pretestību, jo Asada armija pa nemēģināja cīnīties. Tas radīja sniega lavīnas efektu - nemierniekiem pievienojas visi Bašara al Asada režīma pretinieki.

No ziemeļiem, no Alepo uz Damasku virzījās labi organizētas (Turcijas apmācītas, apbruņotas) vienības Al Džulani vadībā, kuru skaitliskais sastāvs tiek lēsts no 120 līdz l40 tūkstošiem kaujinieku.

No dienvidiem, no Jordānijas pierobežas uzbrukumā devās vienības, kas pieder klasiskajai Bašara al Asada opozīcijai, kura gar Galānu augstienēm devās Damaskas virzienā. Tāpat nemiernieku vienības pievienojās arī no ASV kontrolētajam teritorijām, kuras ieņēma Palmīru, kurs pašlaik ASV desants palika sargā vēsturiskos pieminekļus, un devas uz priekšu. Tieši šie spēki ieņēma Damasku , tai skaitā šturmēja tos slavenos cietumus, nevis tie, kas atnāca no Sīrijas ziemeļiem.

Viss šis raibais karaspēks ir apvienojies Damaskā. Par līderi ir kļuvis Abu Mohammad al-Julani- īstajā vārdā Ahmed Hussein al-Shar'a, ar nopelniem bagātu karjeru: Al-Nusra Front, Al-Qaida, ISIS, teroristisko grupējuma Hayat Tahrir al Sham (HTS) līderis. Pašlaik viņš ir atteicies no klasiskā džihādista apģērbā un pārgājis uz tādu kā Kubas revolucionāru modi (Fidels Kastro, Če Gevara) – stils a la Komandante. Arī pozicionē sevi Al Džulani kā visai mērenu uzskatu piekritēju, sola ievērot reliģisko toleranci un sieviešu tiesības. Tai pašā laikā viņa tuvākie cīņu biedri liek internetā video, kur sola ieviest visbargāko Šariatu un draud Izraēlai klasiskās ISIS tradīcijās. Tā kā šaubīgi ir ar mērenību.

Izraēlas armija izvirzījās no Galānu augstienēm, paplašinot demilitarizēto zonu, un ieejot Sīrijas teritorijā. 9.decembrī Izraēlas tanki stāvēja 20 km no Damaskas, bet aviācija veica pa 300 uzlidojumiem dienā, iznīcinot Sīrijas kara floti, arsenālus, militāros objektus, pretgaisa aizsardzības sistēmas un rūpnīcas, kur ražo ieročus. Reģions ir mācījies no notikumiem Lībijā, arī Afganistānā, kad pēc iepriekšējās  varas krišanas armijas smagais bruņojums un ieroči nonāca radikālo džihādistu grupējumu rokās. Arābu prese ir pilna ar informāciju (ar skrīnšotiem, grūti pateikt īstiem vai feiki), ka slepeno militāro objektu precīzas koordinātes Izraēlai ir nodevis pats Bašars al Asads, apmaiņai pret iespēju brīvi izlidot no Sīrijas uz Maskavu. Izraēla tiešām pilnībā kontrolē Sīrijas gaisa telpu.

Sīrijā stāvoklis ir un paliek sprādzienbīstams. Pārāk daudz tur ir reliģiju, pat to novirzienu: musulmaņi :sunnīti ( salavīti (arābi) un sofiti (turki) un šiīti (Irāna), alavīti, druzi (arābi, ļoti savdabīga sekta), kristieši, tad ir etno/nacionālais sadalījums -arābi, turki, kurdi u.c.. Turklāt cilvēkiem, kuri ir pārņēmuši varu Sīrijā visiem pagātnē ir pieredze teroristiskajos grupējumos, kaut vai ISIS ļoti mežonīgie paradumi un tradīcijas. Atšķirībā no Afganistānas kur talibi bija homogēna masa, kas starp citu kaimiņu valstīm nedraudēja, situācija Sīrijā ir daudz sarežģītākā un notikumu attīstības scenārijs vispār nav prognozējams.

Krievija savus kuģus ir izvedusi no ostas Tortusā, tie stāv reidā jūrā, lai izvairītos no sagrābšanas, militārais kontingents ir evakuēts, bet ir atsevišķas grupas, kas bloķētas valsts iekšienē. To liktenis nav paredzams.

Sīrijas zaudējums ir grandioza Krievijas un prezidenta V.Putina ģeopolitiskā sakāve.