Tuvie Austrumi, Dienvidkaukāzs - tirdzniecības ceļu un gāzes vadu krustojumi

Starptautiskās sabiedrības uzmanība vairāk ir pievērsta konfliktiem Ukrainā un Gazas sektorā, bet Tuvo Austrumu reģionā un Dienvidkaukāzā notiek izmaiņas, kas drīzā nākotnē var būtiski ietekmēt Eiropas, tai skaitā arī Latvijas, ikdienas dzīvi.

Sīrija, Turcija

Situācija Sīrijā joprojām ir nestabila, bet tendences tomēr sāk iezīmēties. Nav pamatoti uzskatīt jauno Sīrijas varu par Turcijas marioneti. Jā, ietekme ir liela, bet ne izšķiroša. Jaunais Sīrijas līderis Ahmed Hussein al-Shar'a (saukts arī Abu Mohammad al-Julani) pēc etniskās izcelsmes ir arābs, kurš darbojies radikālajās sunītu organizācijās: Al-Nusra Front, Al-Qaida, ISIS, Hayat Tahrir al Sham (HTS), bet nav bijis tieši saistīts ar Turcijas atbalstītajiem bruņotajiem grupējumiem. Ahmed Hussein al-Shar'a un viņa vadītā valdība ņems naudu no visiem, kuri dos, bet visticamāk saglabās manevra iespējas starp ietekmīgākajiem reģiona spēlētājiem.

Tuvie Austrumi ir vēsturiskais islāma izplatības areāls. Lielās etniskās grupas: turki, arābi – sunīti, persieši (Persija/Irāna) – šiīti. Osmaņu impērijas laikā dominējošo stāvokli musulmaņu pasaulē ieņēma turki, bet 1.PK rezultātā impērija sabruka. Tagad Turcija gribētu atjaunot savu galveno lomu, bet tam nepiekrīt ne arābu valstis, kurām ir Meka, kā arī nafta un gāze, ne arī Irāna, ar savu teokrātisko ajatollu režīmu. Tāpēc visticamāk arābu valstīm būs liela ietekme uz arābu Ahmed Hussein al-Shar'a.

No Sīrijas tiek izstumtas Irāna un Krievija kā Bašara Asada režīma tuvākās sabiedrotās. Turcijas Transporta un infrastruktūras ministrs tūlīt pēc varas maiņas Sīrijā tikās ar jauno valsts vadību, lai vienotos par jūras robežas demarkāciju Vidusjūras austrumu daļā, kur saskaņā ar ASV ģeoloģijas dienestu datiem ir lielas dabasgāzes un naftas atradnes. Līdzīgi kā bija Lībijā, kur tāda vienošanās par jūras robežas demarkāciju tika noslēgta ar Lībijas valdību, kas pārvalda valsts austrumu daļu, un, kuru atzīst Ankara. Kamēr ar Lībijas valdību, kura pārvalda valsts rietumu daļu, un, kuru atzīst Maskava, Krievija noslēdza vienošanos par militārās bāzes izveidošanu. Krievijai bāze ir nepieciešama operācijām Āfrikas kontinentā, bet, lai nodrošinātu bāzes Lībijā apgādi, Krievijai ir vitāli nepieciešama ir Tortusas osta Sīrijā. Publiskajos medijos paradījās ziņa, ka Sīrijas jaunā valdība ir uzteikusi līgumu Krievijai par Tortusas ostas izmantošanu. Respektīvi, Krievijai praktiski ir liegta iespēja īstenot plaša mēroga operācijas Āfrikā. Visu naudu, kas ieguldīta šo militāro objektu attīstībā Krievija praktiski var norakstīt zaudējumos, bet tie ir milzīgi finanšu līdzekļi.

Sīrija var piedāvāt projektu, kas ir ārkārtīgi izdevīgs un interesants gan arābiem, gan turkiem. Turcija grib nodrošināt gāzes piegādes tranzītu ES no Tuvo Austrumu valstīm, kuras savukārt vēlās iegūt ES tirgu savas dabasgāzes pārdošanai. Gāzes vads – Katara - Saūda Arābija - Jordānija – Sīrija – Turcija - Eiropa.

Turcijai ir iespēja saņemt gāzi pa dažādiem gāzes vadiem: no Irānas, no Turkmēnijas, no Azerbaidžānas - Trans-Caspian Gas Pipeline, kā arī no Krievijas - gāzes vads pa Melnās jūras gultni. Ja tam pievienosies Kataras gāze, tad Turcija iegūs dominējošo stāvokli gāzes tranzītā ES tirgum. Nenosegts paliek posms no Ankaras līdz ES. Visoptimālākais maršruts ir caur Dienvidkaukāza teritorijām, kur pašlaik saspīlējums pieaug ar katru brīdi.

Armēnija, Azerbaidžāna

Armēnija – 3 milj. iedzīvotāju (2011.g.dati), kristieši, 98% no iedzīvotājiem ir armēņi - monoetniskā valsts; parlamentārā republika; robežojas: rietumos - Turcija, ziemeļos – Gruzija, austrumos – Azerbaidžānā, dienvidos – Irāna un Nahčivanas Autonomā Republiku (Azerbaidžānas eksklāvs). ODKB (Организация Договора о коллективной безопасности) dalībvalsts. Pašlaik organizācijā dalībvalstis: Armēnija, Baltkrievija, Kazahstāna, Kirgizstāna, Tadžikistāna un Krievija.

Azerbaidžāna – 10,3 milj. iedz., musulmaņi šiīti, prezidentāla republika, 93% no iedzīvotājiem ir azerbaidžāņi - gandrīz monoetniska valsts, robežojas: austrumos – Kaspijas jūra, ziemeļos – Krievijas /Dagestāna, ziemeļrietumos - Gruzija, rietumos - Armēnija, dienvidos – Irāna, eksklāvs Nahčivanas Autonomā Republika – Turcija. Noslēgti stratēģiskie militārās sadarbības līgumi ar Turciju (NATO valsts), kā arī ar Pakistānu (kodolvalsts).

Armēņu diaspora Krievijā pēc dažādiem datiem ir no 1 -2 milj. cilvēku. Azerbaidžāņu diaspora Krievijā ap 0,6 milj. cilvēku. Krievijas bagātāko cilvēku sarakstā ir gan armēņu, gan azerbaidžāņu tautības oligarhi miljardieri, kas nopietni lobē savas izcelsmes valsts intereses.

PSRS etnosu apdzīvoto teritoriju karte atgādināja lupatu deķi. PSRS “Tautu draudzības doktrīna” tika uzturētā ar ieroču un represiju palīdzību, bet tikko padomju impērija sāka šķobīties uzliesmoja asiņaini etniski/nacionālie konflikti. Viens no pirmajiem Kalnu Karabahā, kas bija Azerbaidžānas republikas teritorija, bet kuru apdzīvoja armēņi. Pēc PSRS sabrukuma 1991.-1992.gadā armēņi pārņēma kontroli par Stepanakartu, kā arī okupēja tai piegulošās Azerbaidžānai piederošās teritorijas. 2020.gadā Azerbaidžāna atkaroja savu teritoriju ap Stepanakertu (Hankendi), bet 2023.gadā septembrī divu dienu laikā pārņēma kontroli pār visu Karabahu. Pēc tam Hankendi (Stepanakerta) atstāja visi armēņu iedzīvotāji - ap 75 tūkstošiem. Palika pilnīgi tukša pilsēta.

Vienīgā līdzīgā operācija iedzīvotāju sastāva pilnīgā aizvietošanā ir Kēnigsberga (tagad Kaļiņingrada KF). Padomju karaspēks 1945.gadā okupēja šo Prūsijas apgabalu, kuru pēc Potsdamas un Jaltas vienošanām bija paredzēts pievienot PSRS. Pret vācu iedzīvotājiem tika izvērsts sistēmisks terors. Drastiski tika ierobežota piekļuve pārtikai (kartiņu sistēma) un veselības aprūpei, bet no 1946.gada vācu civiliedzīvotājiem vispār tika pārtraukta pārtikas apgāde pēc kartiņām, bet brīvā tirgū pārtiku nepārdeva. Vienlaikus tika ievesti desmitiem tūkstoši migrantu no PSRS teritorijas, kas izspieda pamatiedzīvotājus no mitekļiem. Vācu civiliedzīvotāju vidū bija ļoti augsta mirstība. 1947 .gadā atlikušie dzīvie vācieši vilcienu ešelonos tika izvesti uz Austrumvāciju (VDR).

Arī Azerbaidžāna vairāk kā pusgadu 2023.gadā bloķēja ceļus, traucējot Stepanakartas / Hankendi apgādi ar pārtiku, saimniecības precēm un medikamentiem. Nē, tā nebija armija vai speciālo dienestu karavīri, tie bija ekoaktīvisti. Modernā hibrīdkara metodes.

Pēc PSRS sabrukuma starp armēņiem un azerbaidžāņiem izvērtās ļoti asiņains konflikts. No Armēnijas tika izdzīti azerbaidžāņu izcelsmes iedzīvotāji, bet no Azerbaidžānas izgāja armēņi. Kurš tur pirmais sāka vai kurš vairāk vainīgs – patiesību zina tikai debesis. 90to gadu sākumā armēņi bija izlēmīgāki un aiz viņiem stāvēja un palīdzēja Krievijas armija. Azerbaidžāņi bija apjukuši un nesagatavoti. Tikko dibinātajai valstij bija jātiek galā arī ar simtiem tūkstošu bēgļu izmitināšanu un apgādi – vecie cilvēki, bērni, sievietes, visi tikai ar to kas mugurā. 1993.gadā vadību valstī varu kā prezidents pārņēma Heidars Alijevs (bijušais Azerbaidžānas PSR komunistiskās partijas vadītājs). Viņam un Borisam Jeļcinam (tā laika Krievijas prezidents), bija spēcīga savstarpējā nepatika. Krievija pozicionējās kā Armēnijas stratēģiskais partneris. Bet Azerbaidžānai bija naftas un gāzes resursi, ka arī izdevās atrast uzticamu stratēģisko partneri – Turciju. Pēc Heidara Alijeva nāves par prezidentu kļuva viņa dēls Ilhams Alijevs, kurš pašlaik popularitātē būs tēvu pārspējis un pilnīgi godīgi uzvarējis n-jās vēlēšanās. Nu parasta austrumu autokrātija. Azerbaidžāna (varbūt PSRS mantojums) ir laicīga valsts. Varbūt tieši tāda kādu Turciju gribēja redzēt tās dibinātājs un pirmais prezidents Mustafa Kemals Ataturks.

Kāpēc viss iepriekšējais ievads? Turcija un Azerbaidžāna plāno īstenot grandiozu projektu - Zanzegūras koridors. Turcija /Azerbaidžāna grib izveidot maršrutu pa kuru kravas var tikt nogādātas no Londonas (Apvienotā Karaliste) līdz Ķīnai pa 18 līdz 25 dienām. Šis koridors iecerēts kā alternatīvs maršruts no Tālajiem Austrumiem (Ķīnas) uz Eiropu un otrā virzienā. Tagad preču plūsma iet uz Nahičevānu (Azerbaidžānas anklāvs) caur Armēnijas teritoriju (43 km) vai 61 km Irānas teritoriju. Tālāk no Azerbaidžānas pa Kaspijas jūru uz Tālajiem Austrumiem. Pašlaik virzienā uz dienvidiem vadošais maršruts ir Suecas kanāls, pa kuru krava var tikt nogādāta uz Londonu pa 35 dienām, bet saistībā ar saspringto stāvokli Sarkanajā jūrā krava parasti gāja 45 dienas. Tagad Sarkanajā jūrā kuģi ir pakļauti Jemenas husītu apšaudēm, tāpēc Suecas kanāls stāv tukšs, jo kuģi iet apkārt Āfrikai.

Turcijas plāns paredz no Azerbaidžānas caur Armēnijas dienvidu rajoniem uz Nahčivanu izbūvēt ne tikai auto maģistrāles un dzelzceļa sliedes, bet arī gāzes un naftas vadus no Azerbaidžānas un Turkmenistānas, kā arī interneta kabeļus. Nopietnu transporta maģistrālo koridoru, kas kopā ar infrastruktūru platumā būs ap 15 km.

Armēnija uzskata, ka šis projekts rada risku tās teritoriālajai nedalāmībai, un to visādi cenšas bloķēt. Starp Armēniju un Azerbaidžānu nepārtraukti pieaug spriedze sakarā ar Miera līgumu noslēgšanu un robežas demarkāciju. Azerbaidžānai ir labi apmācīta un apbruņota armija, aiz tās stāv Turcija (otrā lielākā armija NATO), bet Armēnijai nav sabiedroto, kas militāra konflikta gadījumā varētu sniegt palīdzību. Krievijai pietiek problēmu Ukrainā, bet Vladimiram Putinam nepatīk sorosiskais Armēnijas premjers Nikols Pašinjans. Pat ja Francija, kur ir liels armēņu diasporas lobijs, militāri gribētu atbalstīt Armēniju, tad viņiem fiziski nav iespējas nogādāt tur karavīrus. Pa Vidusjūru - Melno jūru nevar, jo Turcija nelaidīs kuģus cauri Dardaneļiem un Bosforam, bet ne Gruzija (Krievijas ietekme), ne Irāna nelaidīs tranzītā pa savu zemi vai gaisa telpu NATO valsts militāro kontingentu. No armēņu sociālajiem medijiem izriet, ka viņi sagaida, ka par viņiem karos Krievija, Francija, ASV, bet paši karot viņi nav gatavi. To jau pierādīja notikumi Karabahā.

Apšaubāms, ka Azerbaidžāna izšķirsies uz atklātu militāro konfliktu un Armēnijas dienvidu rajonu okupāciju. Zanzegūras koridors ir iecerēts naftas un gāzes eksportam uz Eiropas valstīm. Azerbaidžāna neriskēs ar ekonomiskajām sankcijām, jo tad var iznākt kā Krievijai - gāze ir, bet piegādāt nav kam. Bet Eiropas premium tirgus stāv vakants piegādātājiem, kuri kā Krievija un Irāna nav apgrūtināti ar sankcijām. Tāpēc pašlaik Ilhams Alijevs izvirza prasību par azerbaidžāņu bēgļu un viņu pēcteču, kuri skaits tiek nosaukts ap 300 tūkstošiem, atgriešanos Armēnijā savos dzimtajos ciemos, kuri atrodas tieši iecerētā projekta teritorijās. Šie ciemi joprojām stāv tukši un pamesti. Tā vispār ir leģitīma prasība. Repatrianti ir ar mieru pieņemt Armēnijas pilsonību, visticamāk tur būs dubultpilsonība. Nākamais solis būtu kultūras autonomija, bet pēc tam iespējams arī Krimas variants.

Ja tiks īstenoti šie projekti: gāzes vads no Kataras uz Ankaru un Zanzegūras koridors, tad Turcija iegūs “pogas” turēšanas tiesības Eiropas apgādei ar gāzi. Līdzīgi kā Eiropa sēdēja uz Krievijas gāzes adatas. Tomēr Latvijai tas ir daudz drošāks variants, jo nav kopīgas robežas un vēstures ar Turciju.

Kas var traucēt Kataras - Turcijas gāzes vada un Zanzegūras koridora projektu īstenošanu? Ja Ilhamam Alijevam pietrūks nekaunības, bet Redžepam Tajipam Erdoganam veselības…