Vēsture atkārtojas:1939.g. ir 2025.g. Ko dara Latvijas politiķi?

Pagājušās nedēļas starptautiskie notikumi satricināja visu pasauli, tostarp arī mūs Latvijā. ASV un Krievijas attiecību straujās turbulences izraisīja nepatīkamas asociācijas ar 20. gadsimta Jaltas konferenci. Šeit gan jābilst, ka notiekošais vairāk atgādināja Molotova – Ribentropa paktu, ko parakstīja, kad divas lielvalstis vienojās kā dalīs ietekmes sfēras Eiropā un ārpus tās.

„Taisnības” redakcijas sleja šoreiz ir veltīta Latvijas politiķu reakcijai uz visu to, ko pagājušajā nedēļā pieredzējām. Par Trampa izteikumiem un ASV - KF pārstāvju tikšanos, lasiet detalizētu mūsu sagatavoto analīzi “Taisnības” iknedēļas Ukrainas – Krievijas kara apskatā (raksts „Trampnedēļa”).

Tātad. Latvijas augstā gala politiķu reakcijas bija maigi izsakoties dīvainas, lai neteiktu, ka absolūti neadekvātas un no realitātes atrautas. Apskatot un analizējot Latvijas politiķu izteikumus un uzvedību, redzam aizdomīgi lielu līdzību ar 1939. gadu, kad neilgi pirms okupācijas Latvijas augstākie politiķi sabiedrībai skaidroja, ka nav jau nekāda pamata uztraukties. Viss ir labi. Mēs ļoti labi zinām, ar ko un kā tas beidzās.

Nav papildu jautājumu par Kārli Ulmani – ar savu slaveno „es palikšu savā vietā, jūs palieciet savās vietās” viņš nodeva Latvijas valsti. To PSRS ieguva bez neviena šāviena, un sekas bija briesmīgas – deportācijas un šaušalīgā okupācija 50 gadu garumā. Sekas jūtam joprojām. Tādēļ, mūslaiku kontekstā, paskatīsimies uz mūsu šī brīža „Ulmani” - Edgaru Rinkēviču, kurš pagājušajā nedēļā sabiedrības priekšā izcēlās ar pilnīgi nejēdzīgu ironiju (varbūt joku) par panikošanu. Prezidents nevis mobilizē sabiedrību un skaidro reālo situāciju, bet joko un izliekas, ka nekas nav noticis. Tas ir kas līdzīgs Ulmaņpapa repertuāram – tauta, viss ir labi, guļam tālāk, krievu tanki tepat aiz robežas, bet nesatrauksimies. Tas, līdz atmodīsimies un vairs nebūs laika rīkoties, jo visu būsim nokavējuši. Izskatās, ka Rinkēvičs spēlē „Ulmaņa lomu” – mierināt tautu, braukāt pa laukiem, tikties ar „vienkāršo tautu”, sabārt kādu neizderīgu politķi vai ierēdni. Ērta pozīcija.

Vilhelms Munters (pa kreisi) 1939. gada 7. jūnijā Berlīnē paraksta neuzbrukšanas paktu. Vidū Joahims fon Ribentrops, pa labi Igaunijas ārlietu ministrs Karls Selters

Iesim tālāk – ārlietu ministrs. Atcerēsimies to laiku ārlietu ministru Vilhelmu Munteru, kurš ir viens no latviešu tautas lielākajiem nodevējiem. Viņam bija būtiska loma rūpēties par to, lai Latvijas okupācija notiktu raiti un bez sarežģījumiem. Visu karjeru Munters strādāja PSRS specdienestu labā un nodeva PSRS dienestiem visu nepieciešamo informāciju. Arī izšķirīgos brīžos viņš „nostrādāja” saimnieku interesēs. Visa Muntera darbība tika vērsta uz to, lai Latvija nepretotos PSRS un Latvija būtu pilnībā negatava PSRS okupācijai. Ko mēs pagājušajā nedēļā dzirdējām un redzējām mūsu ārlietu ministres Baibas Bražes izpildījumā? Neadekvātus izteikumus par to, ka Putins ir zaudējis karu Ukrainā un visa pasaule neadekvāti ceļ paniku. Mēs esot stipri un Krievija mums nav spējīga neko izdarīt. Šie izteikumi šokēja, jo bija un ir pretrunā ar to, ko redz – pilnīgi visas Krievijas prasības pret Ukrainu tiek izpildītas. Turklāt, drīzumā tiks samazinātas sankcijas un Krievijas ekonomika dabūs tik ļoti nepieciešamo „skābekli”, lai pēc iespējas ātrāk varētu sākt gatavoties nākamajai kampaņai. Kā labā un ar kādu mērķi Braže izteica šos vēstījumus? Jau atkal vēsture atkārtojas – nav pamata uztraukties, Krievija nevar mūs apdraudēt un mēs esam „drošībā”. Svarīgi ir neļaut sabiedrībai mobilizēties, tādēļ jārada sajūta, ka viss tiek kontrolēts - turpinām lēnā garā čunčināt uz priekšu ar nefunkcionējošām sankcijām, melnajiem sarakstiem pret komiķiem un neefektīvu vēršanos pret Krievijas „ēnu floti”. Ja mēs kā sabiedrība izrādīt interesi dziļāk paskatīties Bražes kundzes CV, iespējams saskatītu ne vienu vien līdzību ar Muntera kungu. Patiesībā, pat šokējošu līdzību, bet par to kādā citā reizē. Izskatās, ka Bražes kundzei ir iedalīta „aktīvā loma” acu aizmālēšanā.

Jānis Balodis kopā ar Latvijas armijas ģenerāļiem 1936. gada 20. februārī.

Nu un, protams, nevaram nepieminēt ģenerāli Balodi. Viņš pirms Latvijas okupācijas bija otrā persona aiz Ulmaņa un atbildēja par Latvijas aizsardzības resoru. Kā vēlāk izradījās, arī viņš bija PSRS specdienestu savervēts un darīja visu, lai Latvijas valsts tiktu okupēta bez neviena šāviena. Par to viņu arī labi atalgoja – sēdēšana cietumā bija simboliska, pasēdēja un vēlāk atgriezās mājās. Balodis 1965. g. klusi un mierīgi nomira savās īpašumā Saulkrastos, nevis izsūtījumā kā lielākā daļa Latvijas armijas virsnieku. Kas tagad atbild par Latvijas aizsardzības resoru? Neviens cits kā Andris Sprūds, kurš ir entuziasma un degsmes pilns darīt visu, lai Latvijas aizsardzība nebūtu gatava vissliktākajiem scenārijiem. Sprūds sabotē reālas aizsardzības līnijas veidošanu austrumos, kā arī vairāku aizsardzības spēju attīstību (velk garumā iepirkumus). Viņš sabotē reālas armijas rezerves veidošanu (nav visaptverošas vīriešu un sieviešu militārā pamatapmācība) un izšķērdē līdzekļus („Dronu koalīcijas” gadījums), kamēr būtiski trūkst munīcija un tiek kavēta artilērijas munīcijas ražotnes izveidne u.c. Kā redzam, no aizsardzības ministra regulāri nāk ārā melīga informācija par reālajām Latvijas spējām (nokritušā drona gadījums, nespēja kontrolēt Baltijas jūru u.c.), un Sprūdam raksturīga nespēja uzņemties atbildību.

Tas viss liek uzdot nopietnus jautājumus. Cik gatavi esam un kas būs citādāk kā ne tik senajā 1939. gadā? Toreiz tauta apātiski noskatījās kā politiķi, kuri bija nodevēji, valsti uz paplātes pasniedza okupantu armijai. Vai šoreiz atkal noskatīsimies? Mēs tiešām gribam to visu vēlreiz piedzīvot? Varbūt rīkosimies jau tagad un neļausim valsti atdot vēl vairāk.