Ķīnas trāpītie mērķi

Kontroles šāviens modrības pārbaudei

Pēc postu nesošām tarifu ziņām, ASV prezidents Donalds Tramps paziņoja, ka uz 90 dienām atliek paaugstināto muitas tarifu ieviešanu. Visām valstīm, izņemot Ķīnu, tiek noteikta 10% liela pamatlikme: “Pamatojoties uz Ķīnas izrādīto cieņas trūkumu pret pasaules tirgiem, es attiecīgi faktiski nekavējoties paaugstinu Amerikas Savienoto Valstu piemēroto tarifu Ķīnai līdz 125%,” paša sociālās saziņas vietnē “Truth Social” raksta Tramps.

Tikai dažas stundas iepriekš Tramps paziņoja par 104% likmes piemērošanu importam no Ķīnas. Pekina uz to reaģēja, piemērojot importam no ASV 84% likmi. Vairāk nekā 75 valstis līgušas uzsākt sarunas un prezidents ir devis rīkojumu 90 dienas ilgu “pauzi” un šī perioda laikā “faktiski tūlītēji” muitas likmi samazināt līdz 10%. Tas tikai uzkurināja paniku pasaules biržās, Volstrīta uz Trampa paziņojumu reaģējusi ar tūlītēju akciju kursa kāpumu, bet gan uz brīdi.

Būvēsim Ameriku atkal varenu (MAGA)

Pašu varenāko valsti pasaulē piemeklējusi atklāsme – tā ir parādos līdz ausīm un īsti vairs nav no kā aizņemties, un neko ar kosmētiskiem līdzekļiem nevar padarīt, lai pasaule visos savstarpējos norēķinos turpinātu izmantot ASV dolāru - kas ir ne tikai viens no lielākajiem ieņēmumu avotiem, bet arī ļauj kontrolēt visus savstarpējos norēķinu gan starp valstīm, bet arī kompānijām un privātpersonām. Šāda vara pār pasaulē notiekošo gadu desmitiem radīja eiforijas sajūtu, pārākuma sajūtu un jauku nihilismu par notiekošo ar valsts budžetu.

Modinātājs jau zvanīja priekšvēlēšanu laikā un no jaukiem solījumiem nonāca līdz rīcībām, kas satracināja simtiem tūkstošu amerikāņu ierēdņus, kalpotājus un arī pētniekus - sākas racionāla valsts budžeta izdevumu apcirpšana, dublējošo un nefunkcionējošu institūciju slēgšana, arī pašiedomātu funkciju izpildes slēgšana, izstāšanas no neefektīvām starptautiskām organizācijām. Šis tas izdevās, bet tā joprojām ir tikai pavisam neliela daļiņa un turpināt tikpat intensīvi slēgt iestādes nav iespējams, neizsaucot atlaisto uzturētus sabiedrisko nemierus.

Bet mērķis paliek nemainīgs – MAGA. Tad jāķeras pie citiem līdzekļiem, un tas jau tika savulaik mēģināts – tie ir tarifi. Pieeja, protams, ir ļoti savdabīga, lai neteiktu, ka īsti komunistiska – visai pasaulei jāpiedalās Amerikas parādu deldēšanā un kā sestdienas talkā katram jānāk ar saviem ķieģeļiem un cementa maisu, lai to Ameriku vienreiz padarītu par varenu. Ieejas biļetes cena arī visiem ir noteikta 10% tarifs, neatkarīgi kurā vietā atsēdīsies, lai Holivudas filmu epizožu aktiera talantu novērotu, un tad pie darba.

Nostrādāja - pasaulē nemierīgs prāts un arī Briseles vistu kūtī kladzināšana vienkārši nav apturama. “Es vienkārši ienīstu atkal glābt Eiropu,” rakstīja viceprezidents Dž.D. Vanss, uz ko Aizsardzības ministrs Pīts Hegsets atbildēja: “Es pilnībā dalos tavā riebumā pret Eiropas parazitēšanu. Tas ir nožēlojami”. Un ne jau Eiropa ir vienīgā tāda, lai gan Džordža Orvela „Dzīvnieku ferma” ir visai izplatīts pārvaldības modelis ne vienā vien valstī. Ir izņēmums, vienkārši neciešams sarkanās Ķīnas saimniekošanas izņēmums, un tās izaugsme ir ne tikai sodāmi kaitinoša, bet piemērs var būt lipīgs. Tas varētu būt saprotams. Ir tikai viena problēma – atšķirībā no pārējās pasaules, Ķīna jau savlaicīgi gatavojās Trapma politikas nervozām rīcībām, un nenoliedzami ir zināma plānveida ekonomikas un valsts politikas prieksrocība.

Ķīna gatavojās

Ja vairumam pasaules valstu un pingvīnu koloniju ASV prezidenta izpildrīkojums bija pārsteigums un atvēsināja zaļās ilgtspējas attīstības kaisli, tad Ķīna šādam scenārijam gatavojās vismaz kopš Trampa pirmās administrēšanas pirmā mēneša (2017. gada janvāra), kad šo valstu attiecības saasinājās to pašu tirdzniecības tarifu dēļ. Ķīniešiem tā bija neieplānota aktivitāte, jauna pieredze un skarba mācība. Ir nepieciešams būtiski attīstīt globālās izaugsmes plānošanu, jāizstrādā scenāriji un šāda attīstības scenāriji un risku pārvaldība ir jāizstrādā visiem lielākiem uzņēmumiem, ekonomiskās plānošanas teritoriālām vienībām, un protams, valstī. Protams, tas viss jau bija iesākts šī gadsimta sākumā, bet ne ar šādu detalizācijas pakāpi un līdz tam nekad šādos civilās dzīves plānošanas dokumentos ASV un tās tuvākie sabiedrotie netika novirzīti tā saucamo „neuzticamo” kategorijā.

Daudzie scenāriji nav publiskas diskusijas priekšmets un par tiem var spriest tikai no publicētiem politikas dokumentiem, kur starp rindām var dažas zīmes pamanīt un pieejami ir salīdzinoši senākas analīzes atreferējumi. Vairāk tās var pamanīt pēc Ķīnas ārpolitiskās aktivitātēm dažādās ārvalstīs visā pasaulē un biznesa darbības, tiešo investīciju projektu konsekvencēm. Tas tomēr ir citas analīzes priekšmets, bet Trampa jaunā tarifu politika un rīcības Ķīnā tiek uztvertas ļoti mierīgi, jo tas viss ir izstrādātu scenāriju ietvaros. Saprotams, ka šie scenāriju paredz ietekmīgus pretpasākumus, kam vajadzētu vismaz vedināt tirdzniecības karu aizsācējus padomāt. Ja ne - tad ķīnieši viņu vietā jau sen ir visu izdomājuši un viņiem izdodas. Pirmais solis ir izvēlēti sankcionēti materiāli, bet daudzlīmeņa - sankcionēti ASV uzņēmumi, kam bija tiesības iegadāties šos materiālus, aizliegumi izvest no Ķīnas vairāk par būtiski samazināto kvotu un tai tiek piemēroti Trampa politikai adekvāti tarifi. Dozēts daudzums par neadekvāti augstu cenu ar piedāvātām tiesībām nepirkt - tā teikt ļoti veselīga diēta.

Mērķi pret sankcijām

Materiāli, kurus Ķīna tikko ierobežoja, nav nejauši. Tie ir izvēlēti ar tādu precizitāti, ka rada priekšstatu, ka kāds būtu izlasījis un apguvis ASV produktu specifikācijas un aizsardzības iepirkuma pasūtījumus. Lietderīgi ir nedaudz detalizētāk apskatīt nozīmīgākos. Tie visi ir retzemju metāli, tādi ir 16, bet vairums no tiem tiek izmantoti tikai laboratoriskos eksperimentos un vajadzība pēc tiem nepārsniedz dažus simtus gramu gadā. Tomēr daži retie metāli, kuri ir izrādījušies visai noderīgi jau mūsdienu tehnoloģijās, un ir nenovērtējami to attīstībai nākotnē.

Ķīna mērķtiecīgi gāja uz šo metālu atradņu atklāšanu (vismaz trīs kontinentos pasaulē), rūdu ieguvi, izstrādāja savas pašpietiekamas tehnoloģijas šo metālu ekstrahēšanā (kas nekādā ziņā nav dabai draudzīgas), tās pilnveidoja un attīstīja līdz kļuva par faktisko monopolu pasaules tirgū. Statistiski Ķīnas Tautas Republika Pasaules tirgum piegādā 60-80% no patēriņa, bet … arī atlikušajos procentos dominē Ķīnai pilnībā vai daļēji piederoši uzņēmumi citās valstīs.

Disprozijs. Tirgū dominē tikai Ķīna, iegūst arī Mjanmā – tie ir ķīniešiem piederoši uzņēmumi, rūdu bagātināšana un kausēšana tiek veikta Ķīnā. Vēl maksimāli 50 tonnas gadā iegūst Austrālijā un ķīniešu uzņēmumi arī te nestāv malā. Ja elektromotoram ir jādarbojas augstā temperatūrā, un nepieciešamas, lai tas viss darbotos, tad gandrīz vienmēr tiek izmantoti neodīma magnēti, kas leģēti ar disproziju. Nav disprozija, nav termiskās stabilitātes. Ja F-35 vai Mustang Mach-E nav termiskās stabilitātes, nav funkcionējoša motora, un šāda tehnika vairs nevienam nav vajadzīga. Ķīna kontrolē būtībā visu disprozija piegādi, neatkarīgi no tā, ka Vaiomingā vai Kvebekā ir pieejamas šīs rūdas, tur nav nevienas maģiskas raktuves, kas gaida pasūtījumu mērķtiecīgi veikt ieguvi, jo šī metāla iegūšanai ASV nav rūpnieciska mēroga tehnoloģijas. Tās būs jāpērk no ķīniešiem, vai arī būs vajadzīgi daži gadi, lai laboratorijas izstrādnes ASV tiktu realizētas industriālos procesos. To neapgūstot maz iespējams, ka ASV armija tiks pie jaunajiem F-47.

Terbijs ir disprozija tuvs līdzinieks, tikpat kā vitālais brālēns, un arī tāda ir tā izmantošana - EV, augstas efektivitātes motori lielas jaudas jūras vēja turbīnās. Ne mazāka nozīme šim metālam ir nakts redzamības iekārtās, hidrolokatoru sistēmās un magnētisko lauku vadībai industriālos procesos. Nav pārsteigums, ka arī šī metāla ražošana gandrīz pilnībā notiek tikai Ķīnā.

Indijs ir metāls, par kuru daudz mazāk runā un raksta, kas nenozīmē, ka tas ir mazāk kritisks. Visplašāk tiek izmantots, lai nodrošinātu gaisma diožu darbību, tā ir visa saules enerģijas šūnu būtiska komponente, indija izmantošana nodrošina optiskās šķiedras tehnoloģijas un attēlu projicēšanas iekārtu darbību, kā arī nodrošināja pārejas iespējamību no G3 uz G5 sakariem. Indija ražošana ir attīstīta Japānā, Dienvidkorejā un Kanādā, bet šī ražošana ir nepietiekama pašmāju industrijai, šīs valstis indiju arī importē no tirgus dominantes - Ķīnas.

Itrijs ir citas grupas metāls, bet bez šī metāla pārklājuma nedarbojas augstas temperatūras reaktīvie dzinēji (citādi vienīgais lidojums ir pēdējais), bez itrija nav iespējams regulēt augstfrekvences radaru sistēmas, nav iespējams kalibrēt augstas precizitātes lāzeri. Tur pat pieminami arī pārklājumi vēja turbīnām, daudzi industriālās gravēšanas un spektroskopijas darbi. Tomēr aviācija dominē vismaz itrija patēriņā. Augstas tīrības itriju iegūst Igaunijā un Austrālijā, vēl vairākās zemēs, bet to pienesums globālajā tirgū ir neliels, tur absolūti dominē Ķīna.

Starp šādiem retiem metāliem terbijs ir kritisks vadāmai munīcijai, tas vadīšanas izpildmehānismiem. Tēlūrs plaši tiek izmantots infrasarkano attēlu veidošana, un šādu uzskaitījumu var turpināt uz daudzām lappusēm.

Jāpiemin arī ne tik rets metāls – volframs. Vēsturiski šobrīd ir otrais tā patēriņa augstākais vilnis, un vajadzību izaugsmes tendences ir tieši tādas pašas kādas tās bija Otrā pasaules kara beigu posmā un sekojošā desmitgadē. Tas ir metāls, kura karbīds ļauj jebko izurbt, caurumot vai sagriezt, tā piemaisījums ļauj visu padarīt par ložu drošu. Volframa rūdas nav izcils retums, visvairāk to ir Ķīnā (vairāk nekā 60% no visā pasaulē apzinātām rūdām), Kanādā, Krievijā, Vjetnamā un Bolīvijā. Rūdas savulaik ieguva daudzas zemēs, bet zemās rentabilitātes dēļ visas tās ir slēgtas. Fiziski lielākie piegādātāji pasaules tirgum ir tikai Ķīna un Kongo Tautas Demokrātiskā Republika (Ķīnas kontrolēti uzņēmumi).

Kopš Obamas administrācijas ASV pašas nav saražojušas ievērojamus daudzumus (mazāk par 10% no vajadzībām), un Ķīnā ir koncentrēta 80% no pasaules ražošanas. Protams, var mēģināt palielināt ražošanu Vjetnamā vai atjaunot ieguvi pamestās raktuvēs Portugālē, tā nezaudēt gadus un nemaksāt faktiski trīskāršu cenu, kas tagad ir jāmaksā par Ķīnas volframu amerikāņu patērētājiem. Vienmēr ir iespējas mēģināt vienoties ar krieviem, bet tas kļūs iespējams tikai par augstu politisku cenu, ko šobrīd vēl ASV nav gatava maksāt.

Jāņem vērā, ka volframs ir vajadzīgs ne tikai munīcijas ražošanai. Tas ir kritisks metāls vertikālajos savienojumos starp shēmu slāņiem pusvadītāju mikroshēmā, CNC darbgaldos un augstas veiktspējas sakausējumos, kas tiek izmantoti visos mūsdienu augsto tehnoloģiju produktos sākot no reaktīviem dzinējiem līdz dziļurbšanas iekārtām.

Ir lietderīgi ņemt vērā, ka Ķīnai pakļaujot volframu stingrai licenzēšanai, mērķis nav kāda konkrēta nozare – tas ir ļoti mērķēts uzbrukums konkrētas lielas valsts industriālai bāzei, kas cenšas no jauna palielināt precīzās ražošanas apjomu. Volframa pieejamība industriālos procesos ASV ir jāuztver pietiekami nopietni attiecībā uz visu MAGA stratēģiju, jo Ķīnas sankcijas attiecas uz visiem patērētājiem ASV teritorijā, ieskaitot ārvalstu uzņēmumus.

Pirms sešiem mēnešiem pārliecināti ASV sabiedrotie kā Kanāda un Austrālija, labprāt būtu palīdzējuši, lai gan viņi nespētu īstermiņā pat daļēji aizstāt Ķīnu. Taču tie paši tarifi, kas noveda pie jaunām Ķīnas licencēm kritiskiem izrakteņiem, skar bijušos sabiedrotos, pret kuriem Tramps izturas kā pret ienaidniekiem. Tā tam bija jānotiek, lai gan brīdinājumi bija jau Obamas laikā, tika publicēti pētījumi, tirgus atkarību monitoringa rezultāti, ASV pieejamo resursu trūkumi ir labi dokumentēti. Tomēr, tā vietā, lai veidotu noturīgas piegādes ķēdes, ASV izvēlējās meklēt zemāko izmaksu avotus un turpināja izlikties, ka vienmēr būs pieejams viss nepieciešamais „no rīta uz brokastu laiku”.

Iespējas nākamajiem soļiem

Kur tad ir lielākie riski un neaizvietojami zaudējumi ASV rūpniecībā?

Ķīna eksportē aptuveni 12,50% no sava kopējā eksporta uz ASV tirgiem, no tiem gandrīz 7,50% veido gatavie produkti, kas pilnībā vai daļēji pieder Amerikas uzņēmumiem un zīmoliem. Jāņem vērā, ka tādi zīmoli kā Bosch un daudzi citi, savus instrumentus izstrādā ASV, bet tos ražo Ķīnā un pēc tam tikai pievieno etiķeti un 80% - 200% uzcenojumu šiem Ķīnā ražotajiem produktiem.

Plašās sankcijas Ķīnai nozīmē darbavietu zaudēšanu un zaudējumi uzņēmumiem, bet ieguvumi ASV tirgū nav tieši novērtējami, jo pašreizējā loma tajā Ķīnas produktiem ir visai nozīmīga. Te tipiskākās preču grupas, kuras procentos norādīta Ķīnas izstrādājumu daļa ASV iekšējā tirgū:

farmācijas izejvielas un produkti (86%), mikroshēmas (>= 100 nm) (78%), elektroniskās shēmas (77%), rotaļlietas (76%), zemas cenas preces (58%), sadzīves elektronika (83% — ražoti Ķīnā, 37% — Ķīnas zīmoli), zemas izmaksas tehnika (49%), rūpnieciskās iekārtas (61%), dronu daļas (88%), celtņi (mazie, rūpnieciskie) (63%), EV akumulatori (48%), viedtālruņu piederumi (93%), zemu izmaksu medicīnas aprīkojums (35%), rūpnieciskās ķimikālijas (72%), rafinēti retzemju bloki (91%), aviācijas un kosmosa iekārtu un aprīkojuma daļas (31%), aviobūvniecībā komponentes (41%), lauksaimniecības tehnikas daļas montāžai (64%), viedtālruņi (71%), rafinēts litijs un grafīts (74%).

Uz slidenas grīdas

Ķīnieši sen ir atguvušies no Mao radikālo pārkārtojumu ēras un viņu tikai piemin valsts un partijas mācību stundas skolā, citādi tā lappuse sen ir slēgta. Politikas vērotāji un dīvāna eksperti joprojām gan to atceras un skaļi atgādina, lai gan sen ir izaugusi paaudze bez dižā vadoņa Mao, paaudze, kura ir ne tikai ne sliktāk kā Eiropā izglītota, bet arī daudz pamatīgāk motivēta jauna paaudze. Paaudze, kura skolā apgūst Ķīnas imperiālo vēsturi, filozofiju un reliģisko kustību iedvesmotāju darbus, tajā skaitā Suņdzi „Kara māksla” ir pavisam cita. Arī Suņdzi faktiski savā darbā jau māca kā izvairītie no kara un kādi soļi veicami, lai šādu attīstību virzītu. Vērā ņemams, ka šo darbu apguvuši ir ne tikai kāda īpaša valsts politikas veidotāju šaura grupa, bet to ir apguvuši visi un prot to arī piemērot konkurences cīņā, miermīlīgā tirgus nišu pārņemšanā visā pasaulē un, protams, arī ārpolitikā. Draudzīgi, kā maigā vara tā ir nesalīdzināmi efektīvāka par kurpes dauzīšanu pa ANO tribīni, vai visas pasaules vienlaicīgu šantažēšanu ar tarifiem.

Laiks rādīs cik Ķīna tālredzīgi palīdzēja ASV prezidentam uzsākt „gāganu karu” pret visu pasauli” un mēnešiem ilgi uzvesties neprognozējami un kļūt par neuzticamu partneri nākotnē. Tas būs paliekoši un nebūs daudz valstu pasaulē, kas ļaus savam kompānijām investēt ASV jaunu ražošanu atvēršanā, jo šo investīciju drošība nav jautājums, ko apdrošinātāji būtu ar mieru izskatīt.

Minētais ir visai būtiski, jo iepriekš apskatītās reto kritisko metālu piegādes no citām valstīm, izņemot Ķīnu, ir ar ļoti lielu jautājuma zīmi. Tramps pats uz šīm zemēm jau attiecināja tarifus, kas nevienā valstī netiek uztverts par draudzīgu žestu. Nosauktajiem metāliem ir stabili un droši, maksātspējīgi un strauji augoši patēriņa tirgi ārpus ASV, kas neplāno kādu daļu no šīs produkcijas novirzīt nedrošam un nekonsekventam partnerim. Vienīgais kas var ietekmēt šo piegādātājvalstu domas ir bailes no militāras iejaukšanās un ASV ražoto ieroču piegāžu ierobežošana.

Vai patiešām vajadzēja izgāzt to ūdeni uz flīžu grīdas pirms pašam doties tajā telpā? Un nav taču vairs pa rokai imigrantu- apkopēju, kas visu sakops. Slideni un bīstami.

Caution! Slippery floor!

Tikmēr Ķīna

Ķīna visai mierīgi uztver tirdzniecības kara šo posmu un tai ir savi ideologi, kas veido Ķīnas publisko nostāju. Tā Ķīnas Honkongas Universitātes Šenžeņas universitātes (CUHK-Shenzhen) Sabiedriskās politikas skolas dekāns Džens Jonjans raksturo pašreizējo situāciju kā: "Ķīna un ASV šobrīd sacenšas par ekonomisko noturību", to detalizē: „Mūsu mērķim vajadzētu būt industriālas sistēmas izveidei ar spēcīgu ekonomisko noturību; tikai tādā veidā mēs varam nodrošināt dominējošu stāvokli ilgtermiņa konkurencē ar ASV" (citēts Xiakedao, sociālo mediju kontā, kuru vada partijas rupora People's Daily darbinieki). Citiem vārdiem to apliecina Ķīnas oficiālās personas, lai arī viedokļi arī Ķīnā atšķiras.

Tomēr žēl, ka neviens līdz šim nav sarakstījis pietiekoši saprotamu un pārliecinošu „Miera mākslu”, kas papildinātu Suņdzi „Kara mākslu”. Var taču pieņemt, ka grāmatu lasīšana spētu uzlabot pasauli, ari tādu, kuru pārņēmusi nenoteiktība un neticība nākotnei.

_________

Izmantotie avoti: